TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TIEŠRAIDE

Satversmes tiesas sēde par normām, kas nosaka izglītības ieguves valodu Skatīties

TĒMAS
Signe Krūzkopa
LV portāls
07. martā, 2019
Lasīšanai: 16 minūtes
3
7
3
7

Satversme ir pamats Latvijas ilgtspējai un katra iedzīvotāja attīstībai

LV portālam: INETA ZIEMELE, Satversmes tiesas priekšsēdētāja

FOTO: Evija Trifanova, LETA

“Izglītotā un pilsoniskā sabiedrībā būtu tikai sagaidāms, ka ikviens zina, kas ir valsts konstitucionālie pamati, kādi principi un vērtības tos veido un kāpēc dzīvojam tieši šādā sabiedrības modelī,” atbildot uz jautājumu par Latvijas Republikas Satversmes, valsts būtiskākā dokumenta, nozīmi, norāda Satversmes tiesas priekšsēdētāja INETA ZIEMELE.

īsumā
  • Paaudzei, kas ir dzimusi valstī, kuras ikdienu konkrētā ietvarā satur Satversme, ir izveidojusies apziņa, ka tā vienkārši ir noteikts – varas dalīšana, neatkarīga tiesu vara, pieņemtajiem likumdošanas aktiem jābūt pamatotiem, diskusijās ar sabiedrību izvērtētiem, vārda brīvība tiek cienīta, pret naida runu mēs cīnāmies.
  • Tiesiskas valsts ietvars ir tas, kas nodrošina vērtību un viedokļu konfliktu līdzsvarošanu debates rezultātā.
  • Sākotnēji latvieši stabilizējās kā kultūras nācija, līdz izveidojām valsti. Tagad turpinās politiskās nācijas veidošanās process.
  • Latvijā likumdošanas process ir izteikti politisks, kamēr 21. gadsimta vajadzības un izpratne par cilvēka attīstību tomēr prasītu likumdošanas procesā iepludināt vairāk ekspertīzes, vairāk zinātnisko atziņu.
  • Ik pa laikam mēs Satversmes tiesā lietās redzam ar likumdošanas procesa kvalitāti saistītus problemātiskus jautājumus, taču ne jau visi jautājumi līdz Satversmes tiesai nonāk.

Vārds “satversme” tapis latviešu juridiskās terminoloģijas veidošanās laikā. Kronvaldu Atis 1869. gadā ierosināja konstitūcijas apzīmēšanai lietot jaunvārdu “satversme”, šo vārdu veidojot no darbības vārda “tvert”, jo cilvēki likumus pieņēmuši tādēļ, “lai tiem būtu vajadzīgā laikā kur patverties”.1 Mūsdienās ar terminu “satversme” saprotam Latvijas Republikas pamatlikumu, vienu no vecākajām spēkā esošajām konstitūcijām Eiropā, brīvas un neatkarīgas valsts pamatu. Taču – vai ar šādu izpratni vien pietiek, sarunā skaidro Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele.

Kā Jūs raksturotu Satversmes kā valsts svarīgākā dokumenta nozīmi mūsdienās?

Latvijas Republikas Satversme un ar to saistītie valsts dibināšanas un neatkarības atjaunošanas normatīvie akti ir modernās Latvijas valsts konstitucionālais ietvars. Proti, Satversme, neatkarības atjaunošanas deklarācija, 1991. gada konstitucionālais likums. Tāpat 1918. gada proklamēšanas akts, politiskā platforma un arī 1920. gada “Deklarācija par Latvijas valsti” – tie ir normatīvie akti, kas ar Satversmi ir saistīti.2 Mēs visu šo soļu kopumu dēvējam par valsts veidošanas konstitucionālajiem momentiem.

Satversme ir rakstīta pirms 97 gadiem, un mēs arvien vēl uzskatām, ka tieši tās vērtības, kas tika definētas, valsti dibinot, ir tās, kas mums vēl arvien ir svarīgas, kuras gribam ievērot un respektēt. Tātad 21. gadsimtā arī šai paaudzei jāzina, kas ir tās valsti raksturojošās īpašības, pēc kurām vēl arvien vēlamies turpināt savu dzīvi un organizēt sabiedrību.

Bet vai neesam nedaudz apmaldījušies? Lielākoties taču Satversmi savā ikdienas uztverē neuzskatām par visa pamatu?

No vienas puses, tas nav pārsteidzoši. Ja pavērojam jebkuru citu demokrātisku, tiesisku valsti Eiropā, vairums cilvēku pieņem kā pašsaprotamu to valsts iekārtu, kurā viņi dzīvo, un to lietu kārtību, kurā viņi ir piedzimuši. Šeit drīzāk varētu izvirzīt tēzi par to, ka varbūt tā paaudze – arī mana paaudze –, kurai nācās piedalīties neatkarības atgūšanā, praksē saprata, ka bija nepieciešams ņemt un izlasīt Satversmi, jo 50 gadu laikā tā noteikti bija aizmirsta un tolaik skolā to noteikti nemācīja. Iespējams, šī nepieciešamība (lasīt Satversmi) bija tā laika noteikta. Pēc neatkarības atjaunošanas bija nepieciešams saprast, uz kādiem konstitucionāliem pamatiem Latvija veidosies turpmāk. Jāatceras, ka viedokļi dalījās – vai tai būt 1922. gada Satversmei vai pilnībā jaunai konstitūcijai. Šis ir ļoti interesants brīdis Latvijas sabiedrības identitātei, jo līdz galam patiešām nebija izpratnes, kādas vērtības ietver Satversme un vai tās ir novecojušas vai pārlaicīgas.

Savukārt paaudzei, kas ir dzimusi valstī, kuras ikdienu konkrētā ietvarā satur Satversme, ir izveidojusies apziņa, ka tā vienkārši ir noteikts – varas dalīšana, neatkarīga tiesu vara, pieņemtajiem likumdošanas aktiem jābūt pamatotiem, diskusijās ar sabiedrību izvērtētiem, vārda brīvība tiek cienīta, pret naida runu mēs cīnāmies. Proti, lietas, kas, mums piedzimstot, pastāv, šķiet pašsaprotamas.

Taču Satversmes tiesā mēs ik pa brīdim saskaramies ar lietām, kurās parādās, ka demokrātija un tiesiskums Latvijā nav pašsaprotamas vērtības. Manuprāt, mums kopumā kā sabiedrībai vēl ir jāaug, lai mēs sasniegtu to latiņu, kuru Satversme ir noteikusi demokrātiskai, tiesiskai, pilsoniskai sabiedrībai.

Vai paaudzei, kura, kā minējāt, uztver kā pašsaprotamu valsts iekārtu, kurā piedzimusi, nevajadzētu vairāk mācīt, kas īsti ir Satversme un ko tā nozīmē?

Protams, par Satversmi tiek mācīti fakti – kad sasaukta Satversmes sapulce, datumi, gadi. Taču šobrīd no pedagoga ir atkarīgs, cik daudz un no kura skatpunkta Satversme tiek apskatīta. Vai tiek stāstīts par saturu, mēģināts veidot izpratni par tekstu, kurš pēc būtības iedod mūsu sabiedrībai tās patības vektoru.

Manuprāt, mums kopumā kā sabiedrībai vēl ir jāaug, lai sasniegtu to latiņu, kuru Satversme ir noteikusi demokrātiskai, tiesiskai, pilsoniskai sabiedrībai.

Es teiktu, ka tas ir jāstāsta jau no pirmās klases. Kāpēc? Piemēram, ir tāds mācību priekšmets kā sociālās zinības, jau pirmajā klasē. Un ko tad mēs veidojam ar šīm sociālajām zinībām? Ideāli, mēs gribētu sekmēt tādas jaunās paaudzes veidošanos, kas ir arī likumpaklausīga, kas apzinās, kāpēc katra cilvēka un sabiedrības attīstībai kopumā nepieciešama tiesiska valsts. Tiesiskā valstī cilvēks tomēr nepārkāpj zināmus priekšrakstus, kas nodrošina sabiedrības kopā esību un attīstību. Tiesiskas valsts ietvars ir tas, kas nodrošina vērtību un viedokļu konfliktu līdzsvarošanu debates rezultātā. Sociālajās zinībās demokrātiskā tiesiskā valstī būtu jārunā par vērtībām, vērtību daudzveidību, plurālismu, konfliktiem un to tiesiskiem risinājumiem.

Ar laiku mācību programmā aiziet līdz demokrātijai, tiek runāts par tiesībām vēlēt, demokrātiskām institūcijām. Bet otrs pamats Satversmei – tiesiska valsts un tiesiskums – ir milzīgais koncepts, kam nav pievērsta pietiekama uzmanība. Es saskatu, ka tā ir ne tikai kļūda, bet tas no sabiedrības attīstības viedokļa ir arī bīstami.

Satversme, tāpat kā karogs, ģerbonis, arī ir viens no mūsu simboliem, pret ko sabiedrībā izturas ar cieņu, bijību, varbūt pat pārāk lielu, – tā ir vērtība, kas stāv goda vietā, taču vienlaikus “pārklājas ar putekļiem”?

Manuprāt, šī sajūta, ko aprakstāt, ir zināmā mērā pamatota, taču tai ir vairāki iemesli. Tie lielākoties ir vēsturiski, kas noteikti ietekmē mūsu kultūru un mentalitāti. Protams, arī ģeogrāfiskā vieta, mēs tomēr esam ziemeļnieciskāki, neesam tik ekspresīvi, kā varētu sagaidīt Eiropas dienvidos. Taču, jā, tā kā mēs bijām zaudējuši savus simbolus tik ilgu laiku, mani nepārsteidz tas, ka pret tiem tagad izturamies ar īpašu pietāti un bijību, tostarp himnu, karogu, ģerboni. Arī valoda un Satversme ir valsts simboli, ko vienmēr uzsveru. Šie ir valsts simboli, kas raksturo tās identitāti, patību un kas lielā mērā ir šīs valsts spēks.

Sākotnēji latvieši stabilizējās kā kultūras nācija, līdz izveidojām valsti. Tagad turpinās politiskās nācijas veidošanās process. Mēs vēl šodien ar bijību izturamies pret Raini un viņa radītajiem tēliem. Noteikti ir jābūt zināmai cieņai pret tautas, valsts simboliem. Tas ir pilnīgi normāli.

Attiecībā uz Satversmi – plauktiņā gan to nevajadzētu nolikt, jo Satversme patiesi nosaka cilvēku savstarpējās attiecības Latvijā ikdienas līmenī. Nosaka mūsu komunikāciju ar valsts institūcijām. Satversme ir tas, kas iedod galveno rāmi, kā vispār šajā sabiedrībā dzīvojam, komunicējam un attīstāmies. No šī viedokļa raugoties, Satversme patiešām nedrīkst ar putekļiem apklāties. Tas ir Latvijas tautas radīts pamatdokuments, kurš ir izmantojams ikdienā, piemēram, Satversmes 8. nodaļa, kurā ir nostiprinātas cilvēka pamattiesības.

Dažbrīd šķiet mulsinoši – ja Satversme ir Latvijas Republikas pamatlikums, kā tas nākas, ka Satversmes tiesā tiek apstrīdētas spēkā esošas tiesību normas, kas reizēm arī neatbilst Satversmei?

Manā skatījumā tas ir ārkārtīgi svarīgs un aktuāls jautājums. Pēdējā laikā esmu samērā bieži izteikusies gan par likumdošanas procesa dabu Latvijā, gan likumdošanas procesa kvalitāti. Ik pa brīdim mēs Satversmes tiesā lietās redzam ar likumdošanas procesa kvalitāti saistītus problemātiskus jautājumus, taču ne jau visi jautājumi līdz Satversmes tiesai nonāk. Par to ir vērts aizdomāties un uztraukties. Esmu pamanījusi, ka gan Vācija, gan Francija, neskatoties uz savu lielo pieredzi, uzdod jautājumus par likumdošanas procesa kvalitāti un efektivitāti. Arī mums ir jājautā, vai mums ir izveidoti visi nepieciešamie mehānismi, lai mums būtu kvalitatīvs un efektīvs likumdošanas process.

Runājot vēsturiski par valsti, klasiskajās gan politoloģijas, gan valststiesību teorijas grāmatās tiek atzīts, ka likumdošanas process primāri ir politisks. Lūk, tauta ievēl savus priekšstāvjus, un tad tie – tā, kā nu viņi izprot vēlētāju piešķirto mandātu, vēloties paturēt vēlētāju atbalstu vai citu iemeslu dēļ – pieņem likumus. Varbūt te vērts meklēt kādu paralēli – kad tika rakstīta Satversme, Pauls Šīmanis jau norādīja, ka parlamentam vajag kādu neatkarīgu institūciju, kas kontrolē tā darba kvalitāti. Tobrīd bija ļoti interesanta diskusija, kurā lielākā daļa uzstāja, ka parlaments tomēr būs absolūti suverēns tajā, ko viņš pieņem. Tolaik vēl arvien bija izteikta 19. gadsimta filozofu skaidrotās absolūtā suverēna koncepcijas ietekme. Agrāk tas bija monarhs, bet vēlāk par tādu kļuva republikas parlaments.

Likumdošanas procesā, īpaši ņemot vērā 21. gadsimta realitāti, kuru raksturo arī strauja tehnoloģiju un zinātnes attīstība, ir nepieciešama cita dziļuma un apjoma kvalitāte valsts pārvaldē.

Protams, Eiropas un demokrātisko tiesisko valstu jaunākā laika vēsture rāda, ka tas tā nav – ka tauta kā varas nesēja ir suverēna, bet katrs tās izveidots konstitucionāls orgāns tomēr pakļaujas zināmām kvalitātes prasībām. Tas notiek tāpēc, ka visi konstitucionālie orgāni ir radīti tautas dēļ, ne sevis dēļ. Un to primārais mērķis ir īstenot savu kompetenci tā, lai nodrošinātu šīs tautas ilgtspēju, attīstību un labklājību. Katra cilvēka normālais stāvoklis ir brīvība, mums ir nepieciešama brīvība, lai mēs varētu pilnveidoties kā personības. Ideālā situācijā būtu jādzīvo tādā valstī, kas sekmē šo iekšējās brīvības izpaušanos, pilnveidošanos un gala rezultātā arī sabiedrības pilnveidošanos un attīstīšanos.3 Tas, protams, ir ideāltipisks skatījums uz cilvēka dabu un sabiedrību.

Konstitucionālo orgānu mērķis ir darboties tā, lai radītu apstākļus, kuros cilvēks var īstenot sevi, savu radošumu, savas idejas. Konstitucionālo orgānu mērķis ir situācijās, kurās saduras divu cilvēku brīvības un vērtību izpratne, spēt tiesiskiem līdzekļiem rast samērīgu kompromisu. Tad kāpēc tomēr rodas kļūdas? Latvijā likumdošanas process ir izteikti politisks, kamēr 21. gadsimta vajadzības un izpratne par cilvēka attīstību tomēr prasītu likumdošanas procesā iepludināt vairāk ekspertīzes, vairāk zinātnisko atziņu. Tā diemžēl mums vēl nav.  Šobrīd to var novērot ļoti fragmentāri – atkarībā no tā, kā katra ministrija un ministrs izprot savu darbības lauku, cik spēcīga ir ierēdniecība. Rezultātā lielākoties redzam, ka ir virkne likumu, kuru radīšanas procesā jau vajadzēja uzdot jautājumus, kas nav tikuši uzdoti, un vēlāk tas var nonākt Satversmes tiesā.

Tad risinājums būtu rūpīga izpēte un analīze, pirms tiek veikti grozījumi vai pieņemti jauni likumi?  

20. gadsimta sākumā tas nebija tik skaidri saredzams. Šīmaņa ideja, ka jābūt objektīvam skatītājam no malas, kas tomēr var pateikt, vai pieņemtais likums ir atbilstošs Satversmei, nenostrādāja. Tobrīd Austrija un Čehija izveidoja konstitucionālās tiesas, savukārt gan Francijā, gan Holandē bija jau agrāk izveidotas valsts padomes – neatkarīgs konstitucionālais orgāns likumdošanas procesa ietvaros, kurš sniedz savu viedokli par likumprojekta kvalitāti. Te parādās divi modeļi – viens, ka procesa beigās ir tiesa ar juridiski saistošu spriedumu, un otrs – ka jau likuma apspriešanas procesā ir viens neatkarīgs vērtētājs ar savu padomu. Vēlāk, piemēram, Francijā, izveidoja arī Konstitucionālo padomi. Proti, katra valsts meklē sev optimālo konstitucionālo iekārtu, lai sekmētu katra cilvēka un sabiedrības kopumā ilgtermiņa attīstību. Manuprāt, arī Latvijā šāda valsts padome likumdošanas procesa ietvaros tomēr būtu nepieciešama.

Vai neveidotos situācija, ka šāda padome būtu bezspēcīga, ja tai būtu tikai padomdevēja funkcija? Satversmes tiesas spriedumam tomēr ir juridisks spēks.

Jā, šādas valsts padomes ieteikumi nebūtu juridiski saistoši, parlamentam kā suverēna pārstāvim tie nebūtu obligāti jāievēro. Taču tas noteikti mainītu diskursa līmeni un kvalitāti. Proti, parlamentam tomēr būtu jāpaskaidro savam vēlētājam, kāpēc viena autoritatīva veidojuma – valsts padomes – pamatots viedoklis par to, kā regulējamas tiesiskās attiecības vai rakstāma konkrētā likuma norma, netiek ņemts vērā. Protams, būtiski arī, cik kvalitatīvi strādātu pati padome un cik labi spētu sagatavot argumentus.

Ir diezgan skaidrs, ka pašreizējā likumdošanas ietvarā būtu nepieciešama papildu zinātniskā, starpdisciplinārā argumentācija, kas rosinātu likumdevēju uz šādu viedokli reaģēt, un tas mainītu diskusiju līmeni, jo Satversmes tiesa nevar dot savus padomus, pirms likums nav stājies spēkā. Ja mēs to darītu, veidotos nopietns interešu konflikts.

Satversmes tiesa noteikti ir vajadzīga kā bāka ceļa galā, kas apskata tik daudz, cik tās kompetence to ļauj. Taču, īpaši ņemot vērā 21. gadsimta realitāti, kuru raksturo arī strauja tehnoloģiju un zinātnes attīstība, ir nepieciešama cita dziļuma un apjoma kvalitāte valsts pārvaldē.

1 Pleps J. Satversmes iztulkošana. 2012, Rīga, Latvijas Vēstnesis, 17. lpp.

2 Latvijas valsts tiesību avoti. Valsts dibināšana – neatkarības atjaunošana. Dokumenti un komentāri. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2015.

3 Ziemele I. Brīvība un zināšanas kā priekšnoteikums iedvesmošanai. Runa radošo industriju konferencē “Subject: Creativity” Cēsīs 2018. gada 2. novembrī. Priekšlasījuma teksts.

Labs saturs
7
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU