SKAIDROJUMI
>
Zini savas tiesības un iespējas!
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
20. martā, 2019
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Likumprojekts
TĒMA: Noziedzība
5
5

Vai pagarināms termiņš, kurā jāpierāda mantas likumīgā izcelsme

FOTO: Freepik

Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijā turpinās darbs pie Kriminālprocesa likuma grozījumiem. Sēdē izskanēja iebildumi gan par īso termiņu, kurā personai ir jāpierāda mantas likumīgā izcelsme, gan par to, ka nevajag noteikt pierādīšanas termiņa pagarinājumu.

īsumā
  • Pašreizējā likuma panta redakcija, ka personai ir pienākums pierādīt mantas izcelsmi, ir pietiekami saprotama un nerada nekādas pretrunas.
  • Vairāki eksperti uzsvēra, ka nav vajadzīgs termiņa pagarinājums, kurā persona iesniedz pierādījumus par mantas izcelsmi.
  • Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir teikusi, ka fakta legālā prezumpcija nav absolūta.

Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins deputātiem skaidroja, ka Kriminālprocesa likuma grozījumu mērķis ir ieviest efektīvāku regulējumu. “Ja kāds stāsta, ka viņa vecmāmiņa veiksmīgi brauca uz Krieviju tirgoties ar tulpēm, un muitniekam, policistam vai robežsargam ir uzkrāti miljoni, mēs vairs neticam tādām pasakām. Mantas izcelsme ir jāpierāda ticami.  Mūsu problēma ir tā, ka mantu varam konfiscēt, bet cilvēki joprojām netiek sodīti, jo nav pietiekami efektīva regulējuma,” teica A. Judins.

Iepriekšējā komisijas sēdē pirms divām nedēļām Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes (ENAP) pārstāve Inese Gise minēja vēl citu piemēru, kāpēc ir nepieciešami likuma grozījumi: “Ja cilvēks pasaka, ka vinnēja naudu kazino, ar to vien nepietiek. Viņam ir jāpasaka, kur un kad nauda vinnēta, lai policija šo faktu varētu pārbaudīt.”

Pienākums vai tiesības

A. Judins deputātiem atgādināja, ka iepriekšējā komisijas sēdē tika runāts par to, kā labāk formulēt Kriminālprocesa likuma (KPL) 356. panta 5. daļu: vai vārdu “tiesības” aizstāt ar vārdu “pienākums”, vai rakstīt, ka personai ir jāpierāda. Jāatgādina, ka likuma pašreizējā redakcijā 356. panta 5. daļa nosaka: ja procesa virzītājs ir izteicis pieņēmumu, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu, personai tiesības pierādīt mantas likumīgo izcelsmi rodas no brīža, kad tās tiesības rīkoties ar mantu tiek ierobežotas ar procesuālām darbībām. Jāpiebilst, ka runa ir tikai par kompensācijas pieprasīšanu no valsts.

LV portāls skaidrojumā “Noteiks termiņu, kurā personai jāpierāda mantas likumīgā izcelsme” jau rakstīja, ka pirms divām nedēļām deputāti konceptuāli atbalstīja Kriminālprocesa likuma 356. panta formulējuma maiņu – no “tiesībām pierādīt” uz to, ka personai jāpierāda mantas likumīgā izcelsme, vai arī uz līdzīga veida formulējumu, par ko vēl spriedīs darba gaitā.

Sekas – zaudē tiesības uz atlīdzību

Arī šajā komisijas sēdē izskanēja dažādi viedokļi par likuma 356. panta precīzāku redakciju. Piemēram, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs advokāts Jānis Rozenbergs deputātiem pauda, ka “advokatūrai nav būtiski, vai likumā tiek ierakstītas tiesības vai pienākums, jo tas neko nemainīs. Jautājums ir par šo vārdu jēgu. Pašreizējā likuma panta redakcija, ka personai ir pienākums pierādīt mantas izcelsmi, ir pietiekami saprotama un nerada nekādas pretrunas. No brīža, kad personas tiesības uz mantu ir ierobežotas, ir personas izvēle – gribu pierādu, negribu – nepierādu. Ja tas tiek uzlikts kā pienākums, kriminālprocesā pienākuma neizpildei parasti ir kaut kādas sekas – piespiedu līdzekļi, drošības līdzekļi utt. Šajā gadījumā varētu rasties kļūdains priekšstats, ka par procesuālu pienākuma neizpildi personai atņems mantu.”

Deputāte Juta Strīķe norādīja, ka, nepildot šo pienākumu, sekas jau ir paredzētas KPL 126. panta grozījumu priekšlikumos: ja persona nepierāda mantas likumīgo izcelsmi procesa virzītāja noteiktajā termiņā, persona zaudē tai likumā paredzētās tiesības saņemt atlīdzību par zaudējumiem, kas tai nodarīti kriminālprocesā, kad manta bija arestēta un nebija iespējas ar to rīkoties, ja kriminālprocesa izbeigšana vai personas attaisnošana saistīta ar minēto apstākļu noskaidrošanu.

Par KPL 356. panta redakciju deputāti nolēma turpināt diskutēt nākamajās komisijas sēdēs.

Pierādījumu iesniegšanas termiņš – par īsu

Iepriekšējā komisijas sēdē izskanēja viedoklis, ka būtu jānosaka konkrēts pierādījumu par mantas izcelsmi iesniegšanas termiņš. Tās varētu būt 30 dienas vai 30 darba dienas. Deputāti arī konceptuāli vienojās, ka atsevišķos gadījumos būtu iespēja termiņu pagarināt. Piemēram, I. Gise atklāja, ka patlaban šāda iespēja tiek noteikta uz laiku līdz diviem gadiem, bet “katrs gadījums ir unikāls”.

Ja kāds stāsta, ka viņa vecmāmiņa veiksmīgi brauca uz Krieviju tirgoties ar tulpēm, un muitniekam, policistam vai robežsargam ir uzkrāti miljoni, mēs vairs neticam tādām pasakām. Ir ticami jāpierāda mantas izcelsme. 

Vakardienas komisijas sēdē uzaicinātie eksperti piekrita konkrēta termiņa noteikšanai, taču, piemēram, J. Rozenbergs argumentēja, ka “30 dienas būtu par īsu, ja ir jāpierāda 10–15 gadus veci darījumi. Pieņemu, ka neviena normāla fiziska persona tik ilgi dokumentus neglabā, un tas var būt saistīts ar dokumentu pieprasīšanu, meklēšanu. Vēl ir juridiskas personas un nerezidenti, un viņiem darījuma izcelsmi apliecinošus dokumentus atrast būtu vēl sarežģītāk. Tāpēc termiņš ir acīmredzami par īsu”.

A. Judins skaidroja, ka 30 dienas – tas ir termiņš, kurā personai salīdzinoši īsā laikā ir jārīkojas, lai saņemtu informāciju. “Lai nesanāktu tā, ka persona padomā vēl pusgadu un grib vēl palūgt kaut kur kaut ko. Tā ir pamatproblēma. Normas mērķis ir piespiest cilvēku rīkoties, iesniegt pierādījumus mantas izcelsmei. Bet jādomā arī, lai procesa virzītājam būtu skaidrs, ka viņam pēc mēneša nav jāskrien uz tiesu, jo atbilde vēl ir jāgaida,” tā A. Judins.

Termiņa pagarinājums

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājs Juris Stukāns iebilda pret vienu no 356. panta redakcijām, kas nosaka: pienākums pierādījumu iesniegšanai personai ir izpildāms 30 dienu laikā, bet, saņemot motivētu lūgumu, šo termiņu procesa virzītājs var pagarināt vēl uz 30 dienām. J. Stukāns: “Esmu 100% pārliecināts, ka šādu iespējamo likuma grozījumu redakciju traktēs, ka pēc 60 dienām neko nevarēs iesniegt un neko nepieņems. To vajag precizēt. Vēl ir jāsaprot, kā dēļ un ko likumā grib regulēt. Manuprāt, pienākuma nepildīšana nevar būt par pamatu mantas atņemšanai. Tāpēc 126. panta grozījumu piedāvātais priekšlikums par sekām ir jāpārliek uz 356. pantu, jāsasaista ar termiņu, tad būs skaidrs. Ja šajā termiņā neiesniedz pierādījumus par mantas izcelsmi, zaudē tiesības uz valsts kompensāciju, bet nezaudē neko citu.”

A. Judins likuma grozījumu mērķi raksturoja: “Ja cilvēkam ir manta, gribam izslēgt situāciju, ka viņš staigā ar desmit dažādām versijām. Tā var mūžīgi strādāt un pētīt visas versijas. Tā ir pamatproblēma. Mūsu mērķis ir nevis ierobežot iespēju vērtēt informāciju – to var darīt arī pēc 30 dienām –, bet noteikt laiku, kad no personas tiek gaidīts skaidrojums. Lai pēc laika viņš neizdomātu citu versiju.”

Savukārt J. Rozenbergs uzskata, ka “termiņa pagarināšana ir pilnīgi lieka. Ar šādu regulējumu ieliekam pamatiņu tam, ko kādreiz vērtēs procesā, kurā persona prasīs kompensāciju no valsts. Kāda ir nozīme procesa virzītāja pagarinājumam? Pēc X gadiem, kad process būs noslēdzies, manta tiks atzīta par legālu un atdota personai atpakaļ, viņš ies ar prasību pret valsti, un pēc X gadiem tiesa vērtēs, varēja vai nevarēja iesniegt, aktīvi rīkojās vai nerīkojās. Tāpēc rakstīt termiņa pagarinājumu, kas būtu nozīmīgs tiesai, prasot kompensāciju pēc X gadiem, ir lieki. Tāpēc pietiek ar vienu termiņu, kurā jāiesniedz pierādījumi”.

Līdzīgās domās bija gan J. Stukāns, gan ENAP 1. nodaļas priekšnieka vietnieks Vitālijs Polovinskis, sakot, ka nav vajadzīgs termiņa pagarinājums, kurā persona iesniedz pierādījumus par mantas izcelsmi.  V. Polovinskis minēja, ka sākotnējo termiņu varētu noteikt 45 dienas, līdzīgi kā tas ir Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestā (Kontroles dienests).

Par fakta legālo prezumpciju

Komisijas sēdē tika spriests arī par KPL 125. panta “Par fakta legālo prezumpciju” trešās daļas redakciju. Prokuratūra bija izstrādājusi un komisijai iesniegusi četrus priekšlikuma variantus, taču par atbilstošāko atzina variantu, kurā nosaka: ja persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par Krimināllikuma 195. pantā vai 314. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ir uzskatāms par pierādītu, ka finanšu līdzekļi vai cita manta ir noziedzīgi iegūta, ja vien persona nespēj ticami izskaidrot vai pamatot finanšu līdzekļu vai mantas likumīgo izcelsmi.

Prokuratūras pārstāvis deputātiem skaidroja, ka “šāds regulējums būs samērīgs ar cilvēktiesību jautājumu, jo Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir pateikusi, ka fakta legālā prezumpcija nav absolūta jeb, vienkāršiem vārdiem sakot, personai noteiktos apstākļos ir jāspēj izskaidrot savas mantas izcelsmi”.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU