Starptautiskie līgumi – veidi, izstrāde, pieņemšana un sekas (I)

Starptautiskais līgums ir starptautiska rakstiski noslēgta, juridiski saistoša valstu vai valstu un starptautisko organizāciju vienošanās. Starptautisko līgumu reglamentē starptautiskās publiskās tiesības, un tas noslēgts, lai starptautiskā līguma subjektiem radītu juridiskas saistības neatkarīgi no tā, vai tās ir ietvertas vienā, divos vai vairākos savstarpēji saistītos dokumentos. Šo līgumu slēgšana balstās uz starptautiskajām paražu tiesībām, kuru ievērojama daļa ir apkopota 1969. gada Vīnes konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām.

Starptautiskam līgumam ir jāietver tiesības un pienākumi starptautisko publisko tiesību jomā. Starptautiskā līguma pusēm ir jāpārliecinās, ka tām ir vienāda izpratne par starptautiskā līguma juridisko dabu un saturu. Valstis var slēgt līgumus tikai savas jurisdikcijas ietvaros un par saistībām, ko tās spēj izpildīt.

Līgumu izstrādes nosacījumi

Starptautisko līgumu izstrāde tiek uzsākta, kad valstis vai starptautiskās organizācijas konstatē kādu starptautiski risināmu jautājumu, kam ir nepieciešams tiesisks regulējums. Priekšlikumu izstrādāt starptautisko līgumu var izteikt valstu prezidenti, valdību vadītāji, ārlietu ministri, starptautiskas organizācijas, kā arī nozaru speciālisti. Praksē līgumu izstrādes iniciēšana notiek tad, kad starpvalstu līmenī ir jānoregulē noteikta satura sadarbības mehānisms ar otru valsti. Sadarbība var būt saistīta ar jebkādu pusēm aktuālu nozari: kultūru, ekonomiku, aizsardzību, sociālo drošību, utt. Piemēram, gadījumos, kad starp divām valstīm notiek intensīva ekonomiskā sadarbība, lai sadarbību padarītu efektīvāku, valstis noslēdz starpvaldību līgumu, kas noregulē jautājumus konkrētajā nozarē – nosaka, kādos sadarbības formātos un cik bieži puses tiekas, vienojas par institūciju sadarbības mehānismu, to atbildības apmēru, definē sasniedzamos uzdevumus un risina citus konkrētus jautājumus.

Starptautiskā līguma priekšmets var būt jebkurš jautājums, kas tobrīd ir vai noteiktos politiskos apstākļos var kļūt aktuāls, piemēram, konsulārās konvencijas, pievienošanās starptautiskajām organizācijām, robežu līgumi u.c. Starptautiska līguma priekšmets vienlaikus var regulēt vairākas tiesību jomas, piemēram, humanitārās tiesības, krimināltiesības, intelektuālā īpašuma tiesības, vides un kosmosa tiesības, kā arī citas tiesību jomas.

Starptautiskā līguma nosaukums

Praksē mēdz lietot dažādus šī starptautiskā dokumenta apzīmējumus, piemēram, konvencija, līgums, nolīgums, vienošanās, protokols, statūti, pakts, harta, lēmums u.c. Jāņem vērā, ka līguma nosaukumam nav nozīmes. Latvijā ir izveidojusies noteikta prakse, ka starptautiskie divpusējie līgumi tiek saukti atkarībā no jomas, par kuru ir līgums, piemēram, Satiksmes ministrijas gatavotie starptautiskie līgumi parasti tiek saukti par nolīgumiem (gaisa satiksmes nolīgums), Finanšu ministrijas – par konvencijām (piemēram, konvencijas par dubulto nodokļu neuzlikšanu). Savukārt daudzpusējie līgumi parasti tiek saukti par konvencijām, protokoliem, hartām.

Kopš 1990. gada 4. maija Latvijas Republika ir noslēgusi aptuveni 900 starptautiskus divpusējus līgumus, un Latvijas Republikā spēkā stājušies ir aptuveni 800 starptautiskie daudzpusējie līgumi. Šajā skaitā nav ietverti ES līgumi, kuros Latvija ir līgumslēdzēja puse pastarpināti, nododot savu kompetenci ES. 

Starptautisko līgumu veidi

Starptautiskajās līgumtiesībās atkarībā no līgumslēdzēju pušu skaita izšķir divu veidu starptautiskos līgumus – divpusējos un daudzpusējos. Latvijai kā ES dalībvalstij ir jāievēro arī ES slēgtie starptautiskie līgumi, kuri var būt divpusēji un daudzpusēji. ES, kas arī ir dibināta uz starptautisko līgumu pamata, var slēgt starptautiskus līgumus ar ārpus ES esošajām valstīm vai starptautiskajām organizācijām, ja šāda kompetence ES ir piešķirta saskaņā ar dibināšanas līgumiem. Turklāt, ja joma, par kuru tiek slēgts līgums, ir pilnībā nodota ES kompetencē (piemēram, tirdzniecības jautājumi, monetārā politika), tad dalībvalstis tiesības pašas slēgt šādus starptautiskos līgumus zaudē.

Ja līgums paredz gan ES kompetencē, gan dalībvalstu kompetencē esošos jautājumus (piemēram, ES asociācijas līgumi satur gan noteikumus, kas regulē ar tirdzniecību saistītos jautājumus, gan politisko sadarbību jomās, kurās dalībvalstis saglabā arī savu kompetenci - attīstības sadarbības jautājumi, sadarbība tiesiskuma, brīvības un drošības jomā u.c.), tad tiek slēgti tā saucamie ES jauktie līgumi, kuru puses ir gan ES, gan dalībvalstis vienlaicīgi.

Daudzpusējie līgumi. Starptautiskus daudzpusējus līgumus pieņem starptautiskajās diplomātiskajās konferencēs. Šādas konferences organizē ieinteresētās valstis vai starptautiskās organizācijas, piemēram, Apvienoto Nāciju Organizācija, Eiropas Padome u.c., lai ar daudzpusēju līgumu palīdzību atrisinātu kādu kopīgu starptautisku problēmu. Lai starptautiskajā konferencē pieņemtu daudzpusējā līguma tekstu, konferences vadītāji un dalībnieki cenšas panākt, lai starptautiskais līgums tiktu pieņemts bez balsojuma. Ja tomēr balsojums ir nepieciešams, tad starptautisko līgumu pieņem, ja par to nobalso noteikts diplomātiskās konferences statūtos paredzētais klātesošo valstu delegātu skaits. Diplomātiskajā konferencē pārstāvētās valstis var vienoties arī par citu lēmumu pieņemšanas kārtību.

Valstis var ietekmēt starptautiskā līguma, ko paredzēts pieņemt diplomātiskā konferencē, izstrādi tikai attiecīgā līguma tapšanas procesā, t.i., līdz līguma teksta apstiprināšanai.

Parasti dalībai šādās konferencēs nepieciešama īpaša pilnvara, un tās izdevēju nosaka konferences organizators. Bez īpašām pilnvarām savu valsti var pārstāvēt:

• valsts vadītāji, valdības vadītāji, ārlietu ministri − lai veiktu visas darbības, kas saistītas ar līguma slēgšanu;
• diplomātisko misiju vadītāji − lai pieņemtu akreditējošās valsts un valsts, kurā tie ir akreditēti, līguma tekstu;
• valsts akreditētie pārstāvji starptautiskajās konferencēs vai starptautiskajās organizācijās, vai kādā no to institūcijām − lai pieņemtu līguma tekstu starptautiskajā konferencē, starptautiskajā organizācijā vai tās institūcijās.

Citiem valsts pārstāvjiem, kas piedalās diplomātiskajā konferencē par starptautiskā līguma noslēgšanu, ir jābūt Valsts prezidenta, Ministru prezidenta vai ārlietu ministra speciāla parauga izsniegtam pilnvarojumam. To izsniedz, pamatojoties uz valdībā apstiprināto mandātu, kuru valdības sēdē iesniedz izskatīšanai par jautājumu atbildīgais ministrs.

Pārsvarā Latvija ir pievienojusies jau agrāk noslēgtiem līgumiem (piemēram, 1969. gada 23. maija Vīnes konvencija par līgumtiesībām), kuru noteikto regulējumu nevar ietekmēt. Izvērtējot pievienošanos, Latvija vērtē, vai līguma mērķis atbilst Latvijas interesēm un vai nacionālajos tiesību aktos nav nepieciešamas izmaiņas, lai līgumu sekmīgi piemērotu. Vienlīdz Latvija ir piedalījusies gandrīz visu starptautisko daudzpusējo līgumu izstrādē, kas ir tapuši pēc 1996. gada. Īpaši šajā sakarā atzīmējama Latvijas aktīva līdzdalība 1998. gada 17. jūlija Romas Starptautiskās krimināltiesas statūtu un 2015. gada 22. oktobra Eiropas Padomes Konvencijas par terorisma novēršanu Papildprotokola par ārvalstu teroristu kaujiniekiem izstrādē.

Divpusējie līgumi. Starptautiskos divpusējos līgumus izstrādā gadījumos, kad valstīm rodas nepieciešamība tiesiski noregulēt kādu starpvalstu starpā radušos jautājumu. Ja šāda starptautiska līguma noslēgšanā ir ieinteresētas abas puses, tās vienojas par līguma saturu un izstrādā tā projektu. Šāda līguma noslēgšanai nepieciešamais laiks ir atkarīgs no pušu intereses vienoties par konkrēto jautājumu. Par sadarbības jautājumiem, kur pusēm ir nepieciešams ātrs risinājums, vienošanās par līguma tekstu notiek bez kavēšanās. Savukārt līgumiem, kuru izstrādē ir iesaistītas daudzas institūcijas un kuru risināšanā liela loma ir politiskajai gribai, līguma projekta izstrādes laiks var ilgt gadiem, pat gadu desmitiem - līdz brīdim, kamēr tiek sasniegts abām pusēm pieņemams kompromiss. Piemēram, starptautisko līgumu prakse apliecina, ka ilgāks laiks tiek veltīts robežlīgumu izstrādei un noslēgšanai.

Pirms nopietnu sadarbības līgumu sarunu uzsākšanas (piemēram, līgumi, kas saistīti ar valsts drošības jautājumiem, robežjautājumiem) delegācijai, kas vada sarunas par līguma izstrādi, likumdevējs vai valdība var noteikt sarunu mandātu. Sarunu mandāts nosaka robežas, kādos jautājumos delegācija sarunu vešanas procesā var iziet uz kompromisiem, bet par kādiem jautājumiem jāuztur stingras pozīcijas.

Divpusēja starptautiskā līguma projektu izstrādā par konkrēto nozari atbildīgā ministrija un pirms iesniegšanas otrai pusei to saskaņo ar Ārlietu ministriju un Tieslietu ministriju, lai nodrošinātu to, ka Latvijas puses sagatavotais līguma projekts nav pretrunā ar jau spēkā esošām Latvijas starptautiskajām saistībām un nacionālajiem tiesību aktiem.

Divpusēja līguma projekta teksta saskaņošana ar otru līgumslēdzēju pusi var notikt:

• tiešās sarunās par līguma tekstu, tiekoties ekspertiem;
• tekstu saskaņošanā rakstiski.

Gadījumos, ja tiek izstrādāti sarežģīta satura starptautiskie līgumi, piemēram, līgumi par valsts robežu, sociālās drošības, klasificētās informācijas aizsardzības līgumi, to saskaņošana notiek tiešu sarunu ceļā, jo sarunu laikā pusēm ir iespēja gan paust savas valsts intereses, gan izskaidrot nacionālo normatīvo regulējumu konkrētā jomā. Tomēr nereti notiek starptautisko līgumu tekstu skaņošana rakstiski. Šādā gadījumā sākotnējā saskaņošana notiek ekspertu līmenī. Puses apmainās ar tekstiem, kuros veikti labojumi, un, ja nepieciešams, sniedz skaidrojumu. Jāņem vērā, ka starptautiskajās līgumtiesībās par oficiālu vienas puses piedāvājumu tiek uzskatīts tikai tāds starptautiskā līguma projekta teksts, kurš otrai pusei ir iesniegts ar Ārlietu ministrijas starpniecību.

Kad puses ir vienojušās par starptautiskā līguma projekta tekstu, to parafē. Parafēšana nozīmē, ka darbs pie līguma teksta ir pabeigts un tas ir abām pusēm pieņemams. Pilnvarotie pārstāvji to apstiprina ar saviem iniciāļiem vai parakstu zem visa teksta vai tā pabeigtajām daļām. Tomēr parafēšana vēl nenozīmē, ka valsts uzņēmusies saistības saskaņā ar šo dokumentu. Parafēts teksts uzskatāms par teksta galējo versiju, līdz ar to pret līguma parafēšanu jāattiecas atbildīgi, jo labojumi līguma tekstā pēc tā parafēšanas nav ieteicami.

Turpmāk vēl.