Un izrādās, ka tam ir vismaz trīs būtiski iemesli, nerunājot par mentalitāti, reliģiju, tradīcijām un vēl citām lietām, kas man varbūt nav izprotamas. Toties man izprotamās ir sekojošas. Ar tiešu karaļa un valsts programmu starpniecību Marokā, pirmkārt, ir ļoti lēti mobilie sakari. Otrkārt, bezmaksas satelīttelevīzija un internets visiem valsts iedzīvotājiem. Treškārt, bezmaksas augstākā izglītība. Turklāt, pat ja kāds izdomā doties studēt uz ārzemēm, viņam šī studiju maksa tiek kompensēta no attiecīgas valsts programmas līdzekļiem. Tātad karalis diezgan gudri un tālredzīgi savas tautas attīstību balsta uz trim vaļiem – maksimāli pieejamu savstarpējo komunikāciju, pieeju pasaules informācijas tīkliem un zināšanām.
Demokrātijas un brīvā tirgus zemēs tas, protams, nav iespējams. Tāpēc pie mums mobilie sakari un internets ir komerciāls pasākums. Par sabiedrisko televīziju tiek runāts jau nezin cik gadus, tomēr pagaidām neizskatās, ka to redzēsim. Savukārt sabiedrībai arvien vairāk noslāņojoties, izglītība kļūst par turīgo privilēģiju. Un pašlaik tieši šajā jomā iezīmējas trīs diezgan bīstamas tendences, kas nākotnē ietekmēs visu valsts tautsaimniecību. Iespējams, ietekmēs krietni vairāk, kā nesenā humanitāro zinību milzīgā popularitāte jau šobrīd ietekmē Latvijas darba tirgu un ekonomiku kopumā.
Pirmā no tendencēm. Ir zināms, ka pēc vidusskolas pirmā līmeņa vai citās augstākajās mācību iestādēs iestājas nedaudz vairāk par 70% jauniešu. Bet nav zināms, cik no viņiem šīs mācību iestādes pabeiguši. Vienīgi pārskatot pēdējo gadu statistiku (pēdējais no tajā pieejamiem ir 2006. gads), var izrēķināt, ka no visiem, kas iestājušies pilna un nepilna laika programmās, pēc trim vai četriem gadiem tās pabeidz nedaudz vairāk par pusi. Turklāt lielākā daļa atsijājas nevis sākumā, bet vēlāk. Tātad gandrīz puse salūzt pa ceļam uz zinību virsotnēm, mēģinot apvienot darbu ar studijām, izkrītot no budžeta grupām, tā arī netikuši līdz stipendijām un paredzētajam mērķim neiztērējuši valsts garantētos kredītus. Bankas pēc tam, protams, savu naudu dabū atpakaļ. Valsts speciālistus nedabū. Tāpēc rodas šaubas par pašreizējās sistēmas efektivitāti un ekonomisko pamatotību.
Toties, redzot kā viņu vecākie brāļi vai māsas cīnās par augstāko izglītību un to, ka bez tās itin labi var iztikt, strauji krītas šīs izglītības prestižs. Tā ir otra tendence. Neskatoties, ka publiskā telpā nepārtraukti tiek uzsvērta zināšanu loma un zināšanas kā vienīgā iespēja radīt kopproduktu ar iespējami augstāku pievienoto vērtību, ne viens vien skolotājs zinās teikt, ka realitātē izglītības prestižs pēdējā laikā ir ļoti zems. Izglītība daudziem kļuvusi par kaut ko tik tālu, ka tās dēļ vairs nav vērts pūlēties. Toties robežas ir vaļā un to, ko šeit nevar nopelnīt ar smadzenēm, citur Eiropā ar uzviju var nopelnīt ar rokām.
Visbeidzot trešā tendence. Studējošie Latvijā kļūst arvien vecāki un arvien vairāk studē pusmūža cilvēki. Pēc tās pašas statistikas dažādās augstskolās un dažādās programmās vismaz 200 000 cilvēku. Kopumā jau tas nebūtu nekas slikts. Teorētiski dzīvojam laikā, kad jāmācas visiem un nepārtraukti. Tomēr, ja akcents izteikti nobīdās uz pieaugušo pusi, ja tie ir cilvēki pusmūžā, tad, lai arī nekorekti, atkal gribas vaicāt, cik tas tautsaimnieciski izdevīgi? Jo vairumā gadījumu šīs studijas jau apmaksā darba devēji, kuriem nepieciešami kvalificēti speciālisti. Bet, kā zināms, lielākais darba devējs mums ir valsts.
Tātad, savelkot kopā galus, atliek secināt - vispirms mēs studēt gribētājiem radām šķēršļus un finansiālo latiņu paceļam tik augstu, ka to spēj pārvarēt tikai katrs otrais. Bet ,tā kā esam uz zināšanām orientēta sabiedrība, tad ļaujam lēkt vēlreiz, bet nu jau par valsts līdzekļiem. Cik tālredzīga ir šāda izglītības politika?
Kāds tam visam sakars ar Maroku un tās karali nezinu. Laikam jau nekāds.
