Inese Elizabete Johansena ir ventspilniece, biznesa augstskolā “Turība” ieguvusi bakalaura grādu biznesa vadībā ar specializāciju tūrisma un viesmīlības vadībā. Trešajā kursā sākusi strādāt tūrisma uzņēmumā par mārketinga menedžeri un 2005. gadā apmeklējusi tūrisma izstādi Londonā. “Man pavērās cita pasaule, kurā iemīlējos, man bija rozā brilles,” atceras Inese. Pabeigusi bakalaura studijas, viņa pārcēlās uz Londonu. “Biju jauna un traka, vēlējos izzināt pasauli, iepazīt citas kultūras, vēlējos piedzīvojumus, iegūt pasaules pieredzi”.
Pēc pusgada Inese apjautusi, ka Londona nav tāda, kādu viņa to bija iztēlojusies. Arī realizēt savu mērķi – studēt maģistrantūrā Londonā, apvienojot pilna laika darbu ar studijām, – nebija tik vienkārši. Tobrīd Latvijā ekonomika zēla – bija “treknie gadi”, turklāt Inesei ļoti pietrūka ģimenes.
Inese Elizabete: “Tēvs mani atvilināja mājās, piedāvājot kopā vadīt būvniecības uzņēmumu un saņemt 24% no savas kompānijas daļām. Iestājos arī biznesa augstskolā “RISEBA”, ieguvu maģistra grādu uzņēmējdarbības vadībā un ekonomikā. Vēl paralēli mācījos interjera dizaina kursos, lai realizētu senu bērnības sapni – kļūtu par interjera dizaineri. Pieteicos uz “Attīstības finanšu institūcijas “Altum”” grantu un aizdevumu, nodibināju savu uzņēmumu.”
Kāzās satiek norvēģu puisi
Šajā straujajā dzīves posmā pirms vienpadsmit gadiem kādās latviešu kāzās Inese Elizabete iepazinusies ar norvēģu puisi. Jau otrajā tikšanās reizē meitene viņam teikusi: “Ja neesi gatavs pārcelties uz Latviju, tad nav jēgas turpināt satikties, jo es vairs prom nebraukšu.” Taču norvēģu draugu tas neatturēja, viņš pārcēlās dzīvot uz Latviju un Inesi drīz vien bildināja.
Latvijā sākās ekonomiskā krīze, kas īpaši skāra būvniecības un interjera dizaina uzņēmumus. “Viss apstājās, sasala. Biju paņēmusi aizņēmumu, kuru vajadzēja atmaksāt, klientu nebija, citu darbu atrast nevarēja. Visi mani sapņi sagruva,” tā Inese Elizabete.
Šajā laikā sieviete nodibināja ģimeni, pieteicās dēliņš. Taču četru gadu laikā vīram tā arī neizdevās integrēties Latvijas sabiedrībā, tāpēc viņš nolēma atgriezties Norvēģijā un Inesei bija jāizdara smaga izvēle.
Apgūst valodu un tiek pie darba
“2011. gadā Latvija sāka atgūties, manam interjera dizaina uzņēmumam bija jauni klienti. Tomēr pieņēmu smagu lēmumu atteikties no visa, atmaksāju bankai kredītu un aizvēru ciet savu uzņēmumu – izvēlējos ģimeni un 2012. gadā pārcēlos uz Oslo,” tā Inese.
Norvēģijā Inese Elizabete kļuva par mājsaimnieci, auklēja pusotru gadu veco dēlu un mācījās valodu. “No pirmās dienas mēģināju atrast darbu, bet netiku ne uz vienu interviju. Deviņos mēnešos apguvu norvēģu valodu – tad izcīnīju sev dažādus kursus un prakses vietu. Līdzko tiku pie iespējas sevi pierādīt, tā uzreiz dabūju darbu Norvēģijas un Afganistānas komitejas administrācijā. Tā pagāja divi gadi – emocionāli un finansiāli ļoti grūts laiks,” stāsta Inese.
Mājas ir vienas, un Latvija jāmīl bez nosacījumiem. Tāpat kā mēs mīlam savus bērnus un ģimeni – ar visiem trūkumiem, vienlaikus cenšoties atbildēt uz jautājumu: ko pats daru, lai veicinātu pozitīvas pārmaiņas.
Pirms četriem gadiem Ineses laulība tika šķirta, un pēc šķiršanās viņa iedzīvojās nopietnās veselības problēmās. Inese vēlējās atgriezties mājās, taču bērna tēvs nedeva nepieciešamo atļauju, lai arī dēls varētu atgriezties savā dzimtenē, līdz ar to palikšana šajā ziemeļvalstī ieilga. Kad vienošanās beidzot tika panākta un dokumenti sakārtoti, pirms pusgada Inese Elizabete ar dēlu atgriezās Latvijā.
Holistiskais dzīvesveids
Inese stāsta, ka dzīvojusi valstī, uz kuru nekad nebija vēlējusies braukt, četrus gadus cīnījusies par savu veselību, daudz mācījusies un nonākusi pie holistiska dzīvesveida. “Tas ir pasaules redzējums, kas noteic, ka cilvēks kā veselums sastāv no četriem aspektiem – fiziskā, emocionālā, mentālā un garīgā. Tikai pilnveidojot un balansējot visus aspektus, cilvēks kļūst patiesi vesels un laimīgs. Holistiskais “koučs” jeb dzīves treneris palīdz citiem apzināt savus resursus, mobilizēt tos un sasniegt mērķus.”
Inese tiešsaistē studējusi ASV un ieguvusi holistiskā dzīves trenera sertifikātu. “Tā man izdevās sevi izcelt no invaliditātes. Kad to panācu, sapratu, ka vēlos popularizēt holistisko dzīvesveidu, lai palīdzētu arī citiem – gan nenonākt tur, kur es biju, gan izkļūt no tā tumšā tuneļa, ja tur jau gadījies nonākt,” tā Inese Elizabete.
Dēlam problēmas skolā
Lai gan Ineses Elizabetes dēls kopš pusotra gada vecuma dzīvoja Norvēģijā, viņa saikne ar Latviju bijusi ļoti cieša. “Pēc ciemošanās Latvijā viņam bija ļoti grūti šķirties no tuviniekiem, tas sāka radīt problēmas skolā Norvēģijā,” stāsta jaunā sieviete. ”Dēlam bija jāizvēlas – palikt Norvēģijā ar tēvu vai braukt uz Latviju kopā ar mani, jo es vairs Norvēģijā palikt nespēju. Viņš izšķīrās par otro variantu, un tēvs beidzot deva atļauju atgriezties.”
Tomēr arī Ventspilī, sākot apmeklēt skolu, radās problēmas. Atgriešanās notika pavasarī, un zēns tik labi nerunāja latviski, lai semestra noslēgumā varētu nokārtot obligātos pārbaudījumus. Ne bez cīņas, tomēr risinājums kopīgiem spēkiem tika rasts, un zēns turpina mācības nu jau trešajā klasē. Ir labi iejuties un atgriezties Norvēģijā nevēlas.
Nav vienas laimīgās zemes
Inese Elizabete profesionālajā jomā šobrīd koncentrējas uz holistiskā dzīvesveida popularizēšanu un koučingu – gan Latvijā, gan ārzemēs. Viņu ļoti interesē arī remigrācijas tēma – “vēlos iesaistīties pozitīvu pārmaiņu veicināšanā”.
“Uzskatu, ka dzīvē jāiet uz priekšu un jādara labākais, ko var izdarīt, nevienu nenosodot un nevainojot. Viss ir pieredze, no kuras varam mācīties, visur iespējams atrast kaut ko pozitīvu. Nav nedz laimīgo, nedz nelaimīgo zemju. Katrai valstij ir savi plusi un mīnusi. Mājas ir vienas, un Latvija jāmīl bez nosacījumiem. Tāpat kā mēs mīlam savus bērnus un ģimeni – ar visiem trūkumiem, vienlaikus cenšoties atbildēt uz jautājumu: ko pats daru, lai veicinātu pozitīvas pārmaiņas,” spriež Inese Elizabete.
Iespēja sevi realizēt
Inese Elizabete secinājusi, ka ārzemēs viņai ļoti pietrūka ģimenes. Tas arī bijis viens iemesls, kāpēc viņa vēlējusies atgriezties.
Otrs atgriešanās iemesls bija iespēja sevi realizēt. “Nevienā pasaules valstī es sevi nevaru izpaust tik labi kā Latvijā. Kaut vai valodas dēļ. Lielākajā daļā profesiju tikai savās etniskajās mājās cilvēki ir visaugstākajā vērtībā. Vienmēr gan ir izņēmumi. Latvijā es jūtos pārliecinātāka par sevi, konkurētspējīgāka, saskatu šeit daudz iespēju, ārzemēs es vienmēr būšu pakāpi zemāk,” tā Inese Elizabete.
Vienlaikus viņa uzskata, ka “nevajag arī aprobežot sevi tikai ar mītnes zemi. Ir ļoti vērtīgi iegūt pasaules pieredzi – tas attīsta emocionālo inteliģenci, palīdz pieņemt atšķirīgo, apjaust, ka nepastāv tikai viena reliģija, viena kultūra: katrai tautai ir kaut kas vērtīgs un unikāls. Ir labi izzināt pasauli, saglabāt savu identitāti, bagātināties ar pasaules pieredzi un atnest to atpakaļ uz Latviju – tas ir veids, kā veicināt pozitīvas pārmaiņas šeit”.
