Stambulas konvencija: dzinējspēks pret vardarbību vai Trojas zirgs? (I)

Pagaidām tikai "saderināšanās"

Stambulas konvencija, kas tapa 2011. gadā, spēkā stājās 2014. gadā. Latvijai parakstot dokumentu 2016. gadā, to bija veikušas jau visas ES valstis. Jāatzīmē, ka vēl aizvien konvenciju nav ratificējušas 11 ES valstis – Bulgārija, Horvātija, Čehija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Latvija, Lietuva, Luksemburga, Slovākija un Apvienotā Karaliste.

Parakstot šādu dokumentu, valsts apliecina savu interesi kļūt par starptautiskā līguma dalībnieci, atturēties no tam neatbilstošu darbību veikšanas, taču pilnībā neuzņemas saistības par konvencijas nosacījumu izpildi. Situāciju varētu salīdzināt ar saderināšanos – labprātīga vienošanās abu pušu starpā ir notikusi, bet galīgais solis attiecību oficiālā noformēšanā – laulība – nav sperts.

Lai konvencija iegūtu likuma spēku (tādējādi tās nosacījumi kļūtu obligāti), līgums jāratificē Latvijas parlamentam. Par šo jomu atbildīgā Labklājības ministrija (LM) likumprojektu par konvencijas ratifikāciju apspriešanai valsts sekretāru sanāksmē iesniedza pērn augustā. Taču vienošanās netika rasta.

Pēc vairākkārtējas precizēšanas un cirkulēšanas pa ministrijām, atšķirīgu atzinumu saņemšanas likumprojekts nonāca Ministru kabineta komitejā, kur šā gada 22. janvāra sēdē jautājumu nolēma atlikt tā sarežģītības un informācijas pretrunīguma dēļ. Vēl nepieciešamas papildu konsultācijas un izpēte. Tādēļ "laulības" jeb ratifikācija, neraugoties uz Eiropas Parlamenta deputātu vairākuma un citu institūciju, tostarp Ārlietu ministrijas, steidzinājumiem, visticamāk, nenotiks LM sākotnēji plānotajā termiņā – šā gada oktobrī. Ja vispār ratifikācija notiks, jo pastāvošajā viedokļu sadursmē tuvināšanās kopsaucējam nav vērojama.

Viedokļu pretstati

Jautājums nav vienkāršs. Latvijā saistībā ar minēto līgumu faktiski ir nostabilizējušies divi krasi viedokļi – "par" un "pret".

LM uzsver, ka Latvijā no vardarbības cietuši aptuveni 30% sieviešu un bērnu, kas ir vairāk nekā citās ES valstīs. Tāpēc ministrija iestājas par šā līguma ratificēšanu, uzsverot tā mērķu nozīmīgumu:

• mazināt visas pret sievietēm vērstas diskriminācijas formas un veicināt sieviešu un vīriešu līdztiesību;
• aizsargāt sievietes un meitenes no visiem vardarbības veidiem un novērst, sodīt un mazināt vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē;
• izveidot visaptverošu ietvaru, politiku un pasākumus, lai aizsargātu un palīdzētu visiem vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē upuriem;
• veicināt starptautisko sadarbību ar mērķi mazināt vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē;
• nodrošināt atbalstu un palīdzību organizāciju un tiesībsargājošo iestāžu efektīvai sadarbībai, izveidojot integrēto pieeju vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē mazināšanai.

Turklāt šis dokuments prasa dalībvalstīm nodrošināt, ka visi pasākumi tiek veikti koordinēti, veidojot vienotu politiku, ietverot visas nepieciešamās iestādes un organizācijas visos sabiedrības līmeņos. LM uzsver, ka konvencijas tvērums ir stingri ierobežots un skar tikai vardarbības novēršanas aspektus un līgumā noteiktās definīcijas nav piemērojamas citās dzīves jomās (ministrijas atbilde uz TM atzinumu).

Sīkāku informāciju par konvenciju var iegūt LM izstrādātajā konceptuālajā ziņojumā "Par Latvijas pievienošanos Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu".

Savukārt Tieslietu ministrija (TM) likumprojektu nesaskaņo. Pēc tās pasūtījuma jau pirms pāris gadiem tika izstrādāta juridiskā analīze vairāk nekā 30 lappušu apjomā par līguma iespējamo ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu. Šā pētījuma rezultātos balstīts arī TM valdībā iesniegtais informatīvais ziņojums. Secinājums tāds – Stambulas konvencijas pamatā esošā ideoloģija, kā arī atsevišķas tās normas neatbilst Latvijas Satversmes pamatprincipiem un cilvēka pamattiesībām. Cita starpā, piemēram, norādīts:

• konvencija uzliek valstīm pienākumu atteikties no diskriminācijas ne tikai uz dzimuma, bet arī uz "gender" jeb sociālā dzimuma (dzimtes) pamata. Lai šo nediskriminācijas principu ievērotu, Latvijai agri vai vēlu būs nepieciešams sākt interpretēt Satversmes 110. pantu, kā arī Civillikuma 35. panta otro daļu "gender" sociālās teorijas gaismā. Tas nozīmē viendzimuma laulību atļaušanu, pat nemainot Satversmes 110. panta pirmā teikuma redakciju;
• konvencija klaji ignorē gan Satversmes 112. pantā, gan starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantētās vecāku tiesības bērnu izglītībā. Turklāt netiek ņemta vērā arī vecāku reliģijas brīvība, kas ir nesaraujami saistīta ar tiesībām izglītot savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem;
• konvencijas 12. panta pirmā daļa uzliek valstīm pienākumu veikt izmaiņas cilvēku domāšanā un attieksmē. Šāda prasība neatbilst Satversmes 99. pantam un 100. pantam, jo katram Latvijā ir tiesības domāt brīvi, kā arī brīvi paust savus uzskatus, ja vien tie neaizskar citu cilvēku pamattiesības (Satversmes 116. p.).

Strīdīgie jautājumi

Domstarpības saistībā ar šo līgumu arvien vēršas plašumā. Iepriekš minētie divu ministriju dažādie viedokļi atspoguļoti tikai problēmas uzskatāmībai. Uzskatu pretējībā ir sašķēlušies ne vien politiķi, bet arī juristi (skat. viedokļus žurnālā "Jurista Vārds"), kultūras darbinieki, garīdznieki, zinātnieki, un tas atbalsojas arī sabiedrības noskaņojumā. Vieni publicē atbalsta vēstules konvencijas ratificēšanai, citi – pret. Portālā "ManaBalss" savākti 10,4 tūkstoši parakstu "pret", un šajā akcijā iesaistījusies, piemēram, arī draudze "Prieka vēsts".

Diskusija par pretrunīgi vērtēto dokumentu 18. aprīlī risinājās Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas rīkotajā ekspertu konsīlijā. Šajās apspriedēs izvērtē sabiedrībai aktuālas problēmas, un to darbs reglamentēts noteiktā ietvarā: vienā pusē ir valsts iestāžu darbinieki, kuri sniedz informāciju par situāciju, otrā – eksperti, kas viņus iztaujā un vispusīgi analizē jautājumu. Tad vēl ir klausītāji no malas – interesenti, kas seko diskusijai.

Sanāksmes vadītāja LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas vadītāja Dr. oec. Raita Karnīte iesākumā nosauca aplūkojamos tematus:

• Vai Stambulas konvencija it tikai par dzimumu līdztiesību? Kādas jomas tā ietekmē?
• Kas ir vardarbība un līdztiesība/vienlīdzība ikdienā, kā tās izpaužas, un kā mazināt vai nepieļaut negatīvās izpausmes?
• Kas notiek, ja Latvija neratificē konvenciju?

Viņa arī izcēla strīdīgākos jautājumus saistībā ar to, ka visa uzmanība tiek koncentrēta uz jēdziena "gender" izmantošanu dokumentā – pat vairāk nekā uz jēdzienu "vardarbība" vai "līdztiesība (nediskriminācija)", kas ir līguma būtība:

• Vai "gender" definē konvencijas mērķa grupu (dzimumu lomu stereotipus vai "izvēlēto dzimumu") un tādējādi sekmē "izvirtīgas" sabiedrības veidošanos?
• Vai konvencija tiešām ir radikālā feminisma juridiski slikts produkts, kas nodots analīzei sliktā tulkojumā latviešu valodā?
• Vai šāda konvencija vispār ir vajadzīga, ko jaunu tā ienes pašreizējā normatīvajā regulējumā (visas sabiedrības iesaisti, agru izglītošanu)?
• Vai jēdziena "gender" izmantošana konvencijā slēpj apdraudējumu Latvijas sabiedrībai?
• Ko nozīmē tas, ka dokuments ir veltīts galvenokārt sieviešu aizsardzībai pret vardarbību, un kā tas ir saistāms ar jēdziena "gender" izmantošanu?

Turpinājumā LV portāls sniegs ieskatu konsīlija dalībnieku viedokļos, kā arī informēs par būtiskākajiem secinājumiem.