Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Latvijā ir daudz sociāli atstumtu bērnu, kuri veido lielu riska grupu.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Latvijas Republikas tiesībsarga stratēģijā 2011.-2013.gadam par vienu no prioritātēm pērn bija izvirzīta bērnu tiesību joma, un šajā virzienā tika veikti padziļināti pētījumi un apsekojumi par situāciju Latvijā.
Martā Tiesībsarga birojs laida klajā Latvijas Republikas tiesībsarga 2011.gada ziņojumu bērnu tiesību jomā, kurā ir šādas sadaļas: "Bērni valsts sociālās aprūpes iestādēs (zīdaiņu namos)", "Bērnu tiesību īstenošana psihoneiroloģiskajās slimnīcās", "Tiesības iegūt izglītību bez maksas", "Preventīvais darbs ar bērniem pašvaldībās" un "Bērnu tiesību jomas aktualitātes". Protams, svarīgi ir visi iepriekš minētie bērnu tiesību aspekti, bet šoreiz ielūkosimies sadaļā "Preventīvais darbs ar bērniem pašvaldībās".
Kā norādīts ziņojumā, preventīvais darbs ar bērniem pašvaldībās tiesībsarga stratēģijā 2011.– 2013.gadam sākotnēji nebija iekļauts, bet šis jautājums aktualizējies pērn septembrī, izskatot iesniegumu par bērnu sociāli nepieņemamu uzvedību interešu izglītības iestādē.
Tiesībsarga birojs veica preventīvā darba izpēti ar bērniem: analizēja starptautiskās rekomendācijas (tostarp Latvijas valstij sniegtās rekomendācijas) un apzināja faktisko situāciju visās 119 Latvijas pašvaldībās, lai izvērtētu tās atbilstību tiesiskajam regulējumam; šogad darbs šajā jomā turpinās.
Izvērtējot esošo situāciju gan sabiedrībā kopumā, gan Latvijas izglītības sistēmā, var secināt, ka ir liels skaits sociāli atstumtu[1] bērnu, kas veido ievērojamu riska grupu. Pētījumi liecina, ka skolās ir pārāk daudz bērnu, kam ir mācīšanās grūtības, uzvedības un emocionālie traucējumi. Vispārizglītojošās skolās un arodskolās šādi bērni ir gandrīz katrā klasē.
"Skolās ir pārāk daudz bērnu, kam ir mācīšanās grūtības, uzvedības un emocionālie traucējumi."
ANO Bērna tiesību komiteja pēdējās rekomendācijās Latvijas valstij norādījusi, ka komiteju satrauc izglītības iestāžu neapmeklētāju skaits, kā pamatā, cita starpā, ir patvaļīga mācību stundu kavēšana, vecāku ieinteresētības trūkums un bērnu iebiedēšana skolā.[2]
Uzvedības un emocionālie traucējumi prasa īpašu psiholoģisku un sociālu atbalstu. Šiem bērniem ir nepieciešami uzvedības un emocionālās sfēras, t.sk. vadības funkciju un uzmanības veicināšanas pasākumi. Ja bērns nepieciešamo atbalstu nesaņem, viņa uzvedība kļūst bīstama viņam pašam un rada citu personu, tostarp bērnu, tiesību aizskārumu. Grūtībās nonāk arī viņu vecāki un skolotāji, jo skolēnu neveiksmes mācībās un saskarsmē ar apkārtējiem bieži vien laupa motivāciju mācīties, bet skolotājs zaudē vēlmi veicināt mācīšanos.
Laikus nesaņemts pieaugušo atbalsts bērnā rada maldīgu pārliecību, ka viņa uzvedība ir atbalstāma, kas savukārt pakāpeniski noved pie likumpārkāpumu izdarīšanas.
Līdz 2000.gadam preventīvais darbs ar bērniem, kuri izdarījuši prettiesiskas darbības, bija policijas kompetencē. To noteica Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.panta pirmā daļa: "Profilakses darbu ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem veic policija sadarbībā ar pašvaldību, bērna tiesību aizsardzības iestādēm un sabiedriskajām organizācijām." Savukārt preventīvais darbs ar bērniem, kuri vēl nav izdarījuši likumpārkāpumu, bija pašvaldības sociālā dienesta kompetencē: "Ja bērns klaiņo, ubago vai veic citas darbības, kas var novest pie noziedzīgas rīcības, (..) viņa uzvedības sociālās korekcijas un palīdzības programmu izstrādā pašvaldības sociālais dienests sadarbībā ar bērna vecākiem un bērna tiesību aizsardzības iestādēm un institūcijām."
Minētais likuma pants 2000.gada 9.martā tika izteikts jaunā redakcijā, kas ir spēkā arī pašlaik, konceptuāli mainot prevencijas darba organizāciju un deleģējot šīs funkcijas veikšanu pašvaldībai (vairs nenorādot konkrētu institūciju).
Kā norādīts tiesībsarga ziņojumā, praksē tagad ir tā, ka vadošo lomu preventīvajā darbā ar bērniem joprojām uzņemas Valsts policijas (VP) nepilngadīgo lietu inspektori, kas atkarībā no nepieciešamības un prakses izlemj par valsts, pašvaldību iestāžu un citu institūciju iesaistīšanu konkrētās preventīvās programmas izstrādē un sadarbību ar tām.
"Uzvedības un emocionālie traucējumi bērniem prasa īpašu psiholoģisku un sociālu atbalstu."
VP pēc savas iniciatīvas ir tiesīga ņemt profilaktiskajā uzskaitē Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.panta otrās daļas 1.-6.punktā norādītos bērnus, taču tiem būtu jābūt izņēmuma gadījumiem, jo minētā funkcija jāveic sociālajam dienestam vai citai pašvaldības iestādei.
Kaut arī VP preventīvajā uzskaitē ņemto bērnu skaits pēdējos gados ir nedaudz samazinājies, preventīvais darbs ar bērniem nenotiek atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.pantā noteiktajam regulējumam, un tādējādi bērnu tiesības nav pienācīgi nodrošinātas, kā arī valsts resursi ilgstoši tiek izlietoti pašvaldības funkciju veikšanai, secināts ziņojumā. Samazinot VP profilaktiskajā uzskaitē uzņemto bērnu skaitu, palielinātos individuālās prevencijas darba efektivitāte, uzskata tiesībsargs.
Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 15.panta 23.punktu viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir bērnu tiesību aizsardzības īstenošana attiecīgajā administratīvajā teritorijā.
No Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.panta normas nepārprotami secināms, ka preventīvais darbs ar bērniem ir pašvaldības kompetencē, uzsvērts ziņojumā.
Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.panta otro daļu pašvaldība iekārto profilakses lietu un izstrādā uzvedības sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programmu katram bērnam, kurš izdarījis prettiesiskas darbības vai tādas darbības, kas var novest pie prettiesiskas rīcības.
Tātad pašvaldībai ir pienākums ņemt pašvaldības preventīvajā uzskaitē katru riska grupas bērnu un izstrādāt viņam atbilstošu programmu. Pašvaldības izstrādātā programma atkarībā no pašvaldības atbildīgā darbinieka ieskatiem un konkrētās lietas apstākļiem var paredzēt vai var neparedzēt policijas līdzdalību, jo programmas izstrāde un līdz ar to sadarbības partneru izvēle ir pašvaldības kompetencē.
No starptautiskām rekomendācijām secināms, ka jāizmanto sabiedrībā balstīts preventīvais darbs un pēc iespējas jānovērš jauniešu saskarsme ar tiesību sargāšanas sistēmu: "Preventīvie pasākumi un iejaukšanās pasākumi jāizstrādā tā, lai nodrošinātu visu nepilngadīgo un jauniešu sociālo integrāciju, galvenokārt iesaistot ģimeni, sabiedrību, vienaudžu grupas, skolas, arodapmācību un darba tirgu."[3]
Vairumā gadījumu riska faktori pārklājas, tādēļ preventīvajām programmām nepieciešama kompleksa pieeja, piesaistot dažādus speciālistus, piemēram, psihologu, sociālo pedagogu, ārstniecības personas: "(..) būtu vēlams veikt attiecīgus audzinošos pasākumus, iespējami izmantojot resursus vai iestādes no tās pašas vides, kurā dzīvo nepilngadīgie, nolūkā sniegt viņiem tās izglītības iemaņas un prasības, kuru trūkuma dēļ jaunieši nonākuši konfliktā ar likumu. Šie nepilngadīgie rūpīgi jāpārbauda dažādu jomu speciālistiem, lai noteiktu nepilnības izglītībā un lemtu par to, kā nodrošināt iespējas samazināt atkārtota likumpārkāpuma risku. Līdzīgā veidā jāstrādā ar nepilngadīgo ģimenēm, lai nodrošinātu sadarbību un iesaistīšanos nepilngadīgo audzināšanas un sociālās reintegrācijas procesā."[4]
Kā norādīts ziņojumā, starptautiski atzīti bērnu tiesību aizsardzības eksperti uzsver, ka pilnvērtīgas bērnu tiesību aizsardzības sistēmas funkcionēšanai katrā attīstītā valstī ir nepieciešamas četras sistēmas sastāvdaļas:
Saskaņā ar starptautisko ekspertu viedokli pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības iestādes (pašvaldības bērnu tiesību speciālista) darba rezultātu kvalitativitāte un darba efektivitāte ir cieši saistīta ar iestādes (speciālista) neatkarību no tās uzraudzībā esošajām iestādēm, tostarp finansiālo neatkarību. Bērnu tiesību aizsardzības speciālista veikto funkciju īstenošana, atrodoties kādas pašvaldības iestādes pakļautībā, ir apdraudēta. Vēlamākā bērnu tiesību aizsardzības speciālista padotības forma, lai viņš varētu pilnvērtīgi īstenot savas funkcijas, būtu atrašanās domes priekšsēdētāja tiešā pakļautībā.
Lai īstenotu likuma "Par pašvaldībām" 15.panta 23.punktā noteikto pašvaldības funkciju - bērnu tiesību aizsardzības īstenošanu attiecīgajā administratīvajā teritorijā – un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 66.pantā noteikto pašvaldības kompetenci bērna tiesību aizsardzībā, katrā pašvaldībā jābūt bērnu tiesību aizsardzības institūcijai, starpinstitūciju komisijai vai speciālistam, kura kompetencē būtu nodrošināt, lai normatīvajos aktos noteiktās pašvaldības funkcijas bērnu tiesību aizsardzības jomā, t.sk. preventīvais darbs ar bērniem, tiek īstenotas.
Apkopojot 119 Latvijas pašvaldību sniegto informāciju par iestādēm vai speciālistiem, kuriem konkrētajā pašvaldībā ir deleģētas tiesības izstrādāt uzvedības sociālās korekcijas programmas bērniem, tiesībsargs secinājis, ka prakse ir dažāda un ļoti atšķirīga.
Lielākajā daļā pašvaldību – 92 no 119 - uzvedības sociālās korekcijas programmu izstrādāšana ir sociālā dienesta kompetencē, un atbildīgā persona visbiežāk ir sociālais darbinieks darbam ar ģimenēm, kurās ir bērni. Atsevišķos gadījumos - sociālais pedagogs, kurš strādā sociālajā dienestā un sadarbojas ar visām novada skolām un novada iedzīvotājiem.
Septiņās pašvaldībās uzvedības sociālās korekcijas programmu izstrāde nav deleģēta nevienai iestādei, un programmas netiek izstrādātas vispār.
"Lielākajā daļā pašvaldību preventīvo darbu uzsāk tikai pēc Valsts policijas iniciatīvas."
Zīmīgi arī tas, ka vairumā pašvaldību preventīvais darbs tiek uzsākts tikai pēc Valsts policijas iniciatīvas – tātad pēc tam, kad policija ziņojusi par bērna izdarītu likumpārkāpumu un pieprasījusi izstrādāt viņa uzvedības sociālās korekcijas programmu.
Tiesībsarga ziņojumā iekļautie secinājumi par pašvaldību preventīvo darbu ar bērniem nav īpaši iepriecinoši.
Taču ziņojumā ir minēta arī daža novada labā prakse: programma tiek izveidota kopā ar bērnu un vecākiem un katram uzdevumam programmā tiek piesaistīts speciālists, piemēram, psihologs, sociālais pedagogs, klases audzinātājs, mācību priekšmeta skolotājs, bāriņtiesa, vecāki, pašvaldības policists vai cits speciālists atbilstoši programmas mērķim. Programma tiek izstrādāta arī ģimenei. Vai arī - novadā ir izveidota atbalsta sistēma bērniem ar mācīšanās grūtībām, uzvedības un emocionāliem traucējumiem, kuras ietvaros pieejami speciālistu pakalpojumi (sociālais pedagogs, psihologs, psihoterapeits, logopēds u.c.). Taču ziņojumā ir piebilde – šeit minētais ir atsevišķs izņēmums no vispārējās prakses.
[1] Latvijas normatīvajos aktos nav definēta sociālā atstumtība, tādēļ tiek lietota Eiropas Komisijas definīcija, ka sociālā atstumtība ir indivīdu vai cilvēku grupu nespēja iekļauties sabiedrībā nabadzības, nepietiekamas izglītības, bezdarba, diskriminācijas vai citu apstākļu dēļ. Sociāli atstumts cilvēks nespēj piekļūt pakalpojumiem un precēm, nespēj īstenot savas tiesības un izmantot iespējas, jo pastāv šķēršļi, kas to liedz, piemēram, vides nepieejamība, sabiedrības aizspriedumi, emocionālā un fiziskā vardarbība u.c. (Latvijas Republikas Labklājības ministrija, Sociālā iekļaušana, 2011).
[2] ANO Bērna tiesību komitejas 2006.gada 28.jūnija noslēguma apsvērumi: Latvija, 50.punkts, pieejams: http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/bernu_tiesibas/lv_crc.doc
[3] Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums "Jauniešu likumpārkāpumu novēršana, likumpārkāpumu, ko izdarījuši nepilngadīgie, izskatīšana un nepilngadīgo tiesvedības sistēmas nozīme Eiropas Savienībā", 2006/C 110/13. Pieejams: http://eurlex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:C:2006:110:0075:0082:LV:PDF – 2.3
[4] Turpat, 4.2.1
[5] Bērnu tiesību eksperta Pītera Ņūvela runa 2004.gada Eiropas Bērnu ombudu tīkla dalībvalstu ikgadējās tikšanās laikā.
