Jāņi, un tikai Jāņi
Diskusijā par nacionālo identitāti un Jāņiem 21. gadsimtā, ko svētku priekšvakarā rīkoja aģentūra "Latvijas institūts", baltu etnogrāfs Austris Grasis īpaši uzsvēra: "Latviešiem nepārprotami ir vieni svētki – un tie ir Jāņi. Ne par velti bijuši lieli centieni Jāņus aizliegt. Padomju laikos, kad tiem dulliem latviešiem nevarēja Jāņus izdzīt, lai svētkus nesauktu par Jāņiem, tos atļāva saukt par Līgosvētkiem. Un te nu rezultātu redzam: mēs svinam Līgosvētkus, kaut, manuprāt, ir nozīmīga atšķirība."
Šajā sakarībā A. Grasis citē latviešiem svarīgu vīru – Emili Melngaili, kurš jau 1928. gadā rakstījis: "Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpst tikai Jāņadziesmas, es jaunās dienās – 1900. – sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kurš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņadienu, Jāņanakti, kā jau bieži muļķība nosēžas goda vietā, galda galā, lai ar uz īsu brīdi."
Diemžēl šī "muļķība" saglabājusies līdz mūsu dienām, padomju laikos vēl stiprināta. Turklāt ironiskā kārtā tieši E. Melngaiļa Tautas mākslas nams 1955. gadā izdeva veselu "Līgo dziesmu" krājumu ar attiecīgi safabricētiem tekstiem un nosaukumu uz vāka "Repertuārs Līgo svētkiem".
"Jāņu svinēšanas „pareizajai” dienai nav lielas nozīmes, jo saule trīs dienas it kā stāv uz vietas - starp 21. un 23. jūniju."
"Neizprotami gan, ka atjaunotajā Latvijas Republikā joprojām mūsu kalendāros 23. jūnijs nosaukts oficiāli par "Līgo dienu", un gan avīzes, gan veikali, gan pastkartītes mūs sveic "Līgo svētkos"," secina A. Grasis. "Tas stipri atgādina "salaveci", kas tikpat stūrgalvīgi negrib aiziet. Tautas tradīcijās folklorā nosaukumi ir skaidri: tāpat kā svinam Ziemassvētku vakaru un Vecgada vakaru (nevis Jaungadu), tā vienmēr ir svinēts Jāņu vakars un 24. jūnijā - Jāņu diena."
Pēdējā laikā bieži parādās arī jēdziens "saulgriežu svētki", kāds folklorā nav atrodams. Tas, ka Jāņi ir saulgriežu svētki, par to etnogrāfam nav ne mazāko šaubu, "tā ir pati šo svētku būtība līdzās erotiskajam un auglības motīvam, kas ir skaidra Jāņu sastāvdaļa". Bet apzīmējums "saulgriežu svētki" ir ļoti jauns, un šādu svētku latviešiem nav.
Svini kaut Pēteros
A. Grasis daudzkārt saņēmis pārmetumus, ka nesvin "pareizos" Jāņus, jo dara to 23. jūnijā. Saulgrieži it kā būtu 21. jūnijā, tātad Jāņu vakars - 21. un Jāņi – 22. jūnijā. Bet 24. jūnijā – vai Jāņa Kristītāja diena?
"Vai mums vajadzētu par to rīkot referendumu un datumus pārlikt?" vaicā etnogrāfs. "Šķiet, te parādās modernā cilvēka kalendāriskā domāšana. Spriežot pēc folkloras materiāliem, nebūt nav teikts, ka Jāņus visā Latvijā vienmēr svinēja vienā dienā. Tos svinēja tad, kad visi pavasara darbi bija paveikti, un svinēšanu varēja iespaidot arī laika apstākļi."
Vienā tautas dziesmā teikts:
"Nenāc, nenāc, Jāņa diena,
Vēl es tevis negaidīju:
Mana sieva nosalusi,
Trīs kažoki mugurā. (Bb14,939)"
Bet citā pat aizmirsts svinēt:
"Aizamirsa, aizamirsa
Jāņu diena neturēta;
Siesim sierus palagos,
Turēsim Jāņu dienu. (1341,24243)"
Tātad Jāņus var arī svinēt citā dienā vai vairākas dienas līdz pat Pēteriem. Arī no saulgriežu viedokļa svinēšanas dienai nav lielas nozīmes, jo saule trīs dienas it kā stāv uz vietas - starp 21. un 23. jūniju. Trimdas gados Jāņi parasti svinēti tuvākajā sestdienā, un tas nav kavējis saglabāt Jāņu tradīcijas. Ja jau Latvijā 23. un 24. jūnijs ir oficiālas svinamdienas, tad nav nekādas vainas 23. jūnijā sagaidīt Jāņu vakaru, kā to latvieši darījuši vismaz pēdējos simt gadus. "Tikai ticības karus no tā nevajadzētu taisīt," uzskata A. Grasis.
Villaines - skapī
Baltu etnogrāfs uzskata, ka tieši padomju laiku teatralizētie "kā Līgosvētkos" uzvedumi ir tie, kas atbildīgi par uzskatu, ka Jāņos nepieciešams posties goda tērpā. Bet Jāņi nav godi, Jāņi ir gadskārtu svētki, kuri notiek ārā, dabā, dažkārt lietus piemirkušās, ar dziļu zāli aizaugušās pļavās.
"Literatūrā skaidri ir aprakstīts, ka kāzās zābaki bija jāvelk nost, lai tos nenotērētu, un jāvelk pastalas, lai varētu turpināt dancot," teic A. Grasis. "Tas pats ar goda tērpu – to gatavoja vienu reizi mūžā, tad diez vai ar to gāja vārtīties papardēs."
Jāņos pēc pēršanās pirtī tīrs cilvēks uzvelk tīru apģērbu, nevis goda kārtu ar biezām sagšām un villainēm, kas nav piemērots staigāšanai pa pļavām un no mājas uz māju, svētījot laukus, uzskata etnogrāfs.
Kas īsti ir Jānis
Jāņi ir latviešu viskrāšņākie un latviskākie svētki. Jāņu dienas rītā sagaidām un sveicam Sauli. Bet - kas tad ir, no kurienes nāk pats Jānis?
"Reliģiju vēsturē labi pazīstamais jēdziens "sinkrētisms" nozīmē dažādu reliģiju savstarpējo ietekmēšanos. Baznīca uzlika savu "cepurīti" visiem mūsu svētkiem - Jāņiem, Ziemassvētkiem, apjumībām - un dievībām, iedodot jaunu tēlu," skaidro etnogrāfs. "Bet ar Jāņiem noticis pretējais."
Kārlis Straubergs rakstījis: "Tā kā Jāņu dziesmās apdziedātais un Jāņos svētītais kults nav izskaidrojams ar kristīgās baznīcas Jāņa ietekmi, tad jāpieņem, ka šis pagāniskais kults ir pastāvējis jau pirms vācu ienākšanas Latvijā un tur minētais Jānis ir saistāms vai nu ar romiešu Jāna (Janus), vai citas kādas pagānu dievības nosaukumu."
Tomēr A. Grasis šaubās par to, vai Jāņa vārds obligāti saistāms ar romiešu Jānu. Visās Eiropas valodās Bībeles Johanaans ir ieguvis attiecīgās valodas fonētiskajiem principiem atbilstošu skanējumu (piemēram, Johannes, Johan, Jan, Jean, Sean, Ivan, Ian, Giovanni, Juan, Jaani, Jonas un arī Jānis). Uz to norāda arī citi Bībeles personvārdi tieši Jāņu dziesmās.
"Goda tērpu latvietis gatavoja vienu reizi mūžā un diez vai ar to gāja vārtīties papardēs."
"Jāņu ugunis sastopam visā Eiropā, kur tās dedzina Svētajam Jānim par godu, bet tikai latvieši ir izveidojuši savu Jāni, turoties pie savām tradīcijām," apgalvo A. Grasis. "Gluži pretēji baznīcas nodomiem ielikt savu saturu senā saules un auglības kultā stūrgalvīgie latvieši ielika savu saturu baznīcas uzliktajam Jānim, un galu galā mums izjāj spožais Saules vedējs Jānis, kuram nav nekādas līdzības ar Jordānas askētu, sava vārda devēju."
"Domāju, ir vērts atcerēties, ka dažādu tautu tradīcijas, īpaši Eiropā, ir ļoti radniecīgas. Un tas ir pamats, kas ļauj mums nebaidīties no svešā, no citādā, un saprast, kas notiek. Manuprāt, tas ir tas, kas apvieno cilvēkus tieši gadskārtu svētkos," mazliet citādāku Jāņu aspektu iezīmē Rīgas domes deputāte un mazākumtautību festivāla "Latvijas vainags" direktore Irina Vinnika.
Piemēram, Somijā šos svētkus senāk sauca par Ukon juhla par godu vienam no dieviem, bet pēc kristietības ieviešanas tie pārdēvēti par Juhannus. Svētkos aizdedz ugunskurus ūdens malā, bet pie māju durvīm liek bērzu meijas.
Krievijā un Ukrainā vasaras saulgriežus sauc par Ivana dienu, ko krāšņi atzīmē ar pagāniskiem rituāliem, saistītiem ar svētīšanu un veiksmes nodrošināšanu. Ir aizkurti ugunskuri, svinētāji dejo un dzied.
Polijā Jāņus, ko sauc par Noc Świętojańska jeb Sv. Jāņa nakti, atzīmē 23. jūnijā. Svētkos pieņemts ģērbt tradicionālos poļu tērpus, un svētki nebeidzas visu nakti līdz pat saullēktam. Meitenes gatavo ziedu vītnes, ko met ūdenī, ziediem rotā arī mājas un pilsētu laukumus.
Bulgārijā vasaras saulgriežos atzīmē gan pagāniskos Enyovden svētkus, gan svētītā Jāņa Kristītāja dienu, taču svinībās bieži sajaucas abu svētku tradīcijas un rituāli. Bulgāru folklorā teikts, ka Enyovden svētkos saule vēl pēdējo reizi uzsmaida cilvēkiem un tad lēnām griežas uz ziemas pusi. Arī bulgāri tic, ka ap vasaras saulgriežiem vāktiem augiem piemīt dziednieciskas īpašības.
"Daudzās valstīs Jāņu rituāli ir līdzīgi latviešu izteikti pagāniskajiem rituāliem."
"Visās šajās valstīs rituāli ir līdzīgi latviešu izteikti pagāniskajiem rituāliem. Un tas parāda katras tautas patības elastīgumu, neraugoties uz to, ka baznīca uzlikusi savu "cepurīti"," uzskata I. Vinnika.
"Tas īstenībā ir tas īstais brīnums, kas apliecina latviešu tradīciju noturīgumu un spēju tās pielāgot savām vajadzībām. To apzinoties, šie svētki nevis atņem, bet stiprina nacionālas eksistences pamatus," ir pārliecināts A. Grasis.
Svētki – atvērtības vairotāji
Pērn jūnijā pirmo reizi visiem, kas Jāņus pavadīja Rīgā, notika kopīgs pasākums, atgādina I. Vinnika. Tas pulcēja 15 000 cilvēku - latviešus, Latvijā dzīvojošos cittautiešus un viesus.
Fotogrāfijās, kas pēc šiem svētkiem parādījās krievvalodīgajā interneta telpā, bija redzamas tikai smaidīgas sejas. Tas nebija preses apzināti veidots tēls – tie bija skati no pasākuma Rīgā. Komentāros un skaidrojumos cittautiešiem, kas nedzīvo Latvijā, bija lepnums par to, ka Latvijā galvenie svētki ir nevis Ziemassvētki, bet gan Jāņi, novērojumos dalās domes deputāte.
"TNS Latvija" 2010. gadā veiktā pētījumā krievvalodīgajā iedzīvotāju daļā par integrāciju veicinošu svētku piemēriem atzīti divi: Rīgai 800 un Līgo svētki Dzegužkalnā, kas izcēlās kā ļoti pozitīvs integrācijas piemērs. Svētki, kuru jēga ir "pazīt, identificēt sevi starp svešiem", kļūstot atvērti, iegūst plašāku nozīmi, nezaudējot pirmējo jēgu.
Ne vienādot, bet vienoties
"Mani kā slāvieti Jāņi ir ļoti ieinteresējuši. Es jūtos tiem piederīga, jo arī slāviem ir līdzīgas tradīcijas," neslēpj I. Vinnika. Jāņi ir vienīgie senie gadskārtu svētki, ko mūsdienās joprojām cenšas nosvinēt katrs Latvijas iedzīvotājs. Tomēr pilsētas vidē svētku rituāli un ticība dabas spēkam izzūd. Bet mēs visi esam dabas bērni, un Jāņi mums palīdz saprast dabas valodu – to, kas mūs visus apvieno, uzskata deputāte.
"Es vienmēr esmu pārstāvējis to, ka ne vienādība, bet vienotība ir mērķis," ir pārliecināts A. Grasis, piebilstot, ka nav viena veida, kā svinēt Jāņus. Katram tie būs citādāki un katru reizi – atšķirīgi.
"Viens krievu tautības mākslinieks teicis, ka viņš latviešu mentalitāti, tautas patību ir uztvēris tieši caur Jāņu svinēšanu. Caur pagāniskajiem, dabā balstītajiem, vienlaikus arī – pietiekami atturīgajiem svētkiem," teic Latvijas institūta direktore Karina Pētersone.
"Tauta nevar noslēgties savā autentismā, bet ir jāparāda viss labais, un šeit dzīvojošajiem kopīgi jārada lieli svētki."
Savukārt krievu folkloras kopas dalībniece Marianna Jode ir ļoti tieša: "Mēs dzīvojam Latvijā un vēlamies tai piederēt. Jautājums – cik tālu mūs, nelatviešus, ielaiž. Bērnībā dzīvoju privātmāju rajonā un Jāņos visi pagalmi bija atvērti, mēs varējām ieiet jebkurā sētā, varējām pušķot, līgot. Tauta nevar noslēgties savā autentismā, bet ir jāparāda viss labais, un šeit dzīvojošajiem kopīgi jārada lieli svētki."
Bet Iveta un Vidvuds Medeņi, kuri vadīja pagājušā gada Dzegužkalna pasākumu, novērojuši: ja cilvēkiem acī saka skaidru un saprotamu valodu, viņi notic un patiesi darbojas. Tad svētki pārvēršas par svētkiem.
Sagaidot vasaras krāšņākos svētkus, atcerēsimies, ka Jāņi ir īpašs laiks, un šim laikam ir savas pārdabiskas spējas.
