4. maija republika. Balsotāju cerības un atziņas

Tikai pirms mēneša – 2011. gada 7. aprīlī - 10. Saeima ir pieņēmusi grozījumus likumā "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām", ar to atbalstot 4. maija svētku pārdēvēšanu par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu. Iepriekšējais nosaukums – Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena.

Divu gadu desmiti atjaunotās neatkarīgās Latvijas Republikas vēsturē ir atstājuši daudzus nozīmīgus ierakstus, nesuši prognozētas un arī neviena negaidītas izmaiņas, piepildot un gluži pretēji - dzēšot cerības, kas tika liktas uz valsts politiskā kursa izmaiņu noteiktajiem rezultātiem.

Savu viedokli par neatkarības balsojuma brīža pārliecību, piepildītajām un pieviltajām cerībām LV.LV aicināja izteikt dažiem balsotājiem, toreizējās Latvijas PSR Augstākās padomes deputātiem.

Latviskas valsts vēl nav

Foto: Boriss Koļesņikovs, LV

Andris Grūtups

"Mana cerība, balsojot par Deklarāciju, bija – lai būtu latviska valsts. Nav īsti šī cerība piepildījusies. Pa daļai mūsu pašu vainas dēļ, jo esam kļuvuši par ārzemju valstu protektorātu. Vai cerība tomēr vēl piepildīsies? Jā, nacionālisms atgriezīsies ar milzīgu spēku, un šodienas trijotne, tie, kas pie varas, pazudīs no arēnas.

Divdesmit gadu ir ļoti ilgs periods, lai īsā atbildē savirknētu visus vērojumus. Tāpēc pateikšu, kas visvairāk kremt. Toreiz, vēl pāris nedēļas pēc 4. maija, likās, ka izdarīts svēts darbs. Nācies vilties, jo – ko redzu? Latvieši par vēdera tiesu raujas ārzemēs. Mani tracina šis kalpu gars, kas vistiešāk liecina – kā bija kalps, tā kalps arī paliks. Latvieši sitas vai nost, bet grib kalpot citam, tāds tas nācijas sindroms.

Iespēja taču tika dota – brīvi darboties un iegūt īpašuma tiesības. Izrādās, cilvēki nav tam gatavi, tas nav vajadzīgs. Cilvēki izvēlas liekt muguru. Lepojas ar to, ka brauks uz ārzemēm, piemēram, par bērnu aukli. Bet tas ir desmitās kategorijas darbs! Latviešiem pašiem vajag radīt iespējas."

Valsts nav tas pats, kas ir tās valdība

"Toreiz cilvēkiem bija cerības, kas visus vienoja. Galvenais uzdevums bija atgūt Latvijai brīvību, tas arī piepildījās. Tad atgūt atpakaļ savus dzimtu īpašumus, tas arī notika.

Brīvību cilvēki ieguva, tik radās cita problēma – ko ar brīvību darīt. Brīvs cilvēks negaida, ka valsts iestādes viņu uzturēs, brīvs cilvēks domā pats, kā nodrošināt sevi un savu ģimeni. Tas pats notika arī ar īpašumiem: mantojumus atguva, bet ko darīt ar tiem, nezināja, vai arī neprata tos apsaimniekot.

Domāju, ka padomju okupācijas sekas ir dziļākas nekā sākumā izskatījās, jo daudzu Atmodu piedzīvojušo cilvēku nelaime Latvijā ir viņu izteiktā kalpu domāšana. Darba ņēmēju Latvijā ir vairāk par darba devējiem! Kalpu vairāk par saimniekiem! Un tad kalps kā Sprīdītis ķer lāpstu un skrien pasaulē meklēt labos saimniekus un apslēpto naudu rakt. Ir izaugusi jauna paaudze, un izaugs vēl viena, līdz šajā domāšanā būs radikālas izmaiņas.

Šobrīd dzīve ir piedāvājusi jaunus pārbaudījumus, redzēsim, vai cilvēki mācēs nejaukt savu valsti Latviju ar tās valdībām. Cilvēkiem jāmācās dzīvot savā valstī kā brīviem cilvēkiem, jāmācās domāt kā saimniekiem. Labi saimnieki savā zemē parasti ievēlē labu parlamentu un valdības."

Mums ir galvenā vērtība – mūsu brīvība

Foto: Māris Kaparkalējs, LV

"Ir piepildījušās visas manas cerības. Atceros, ka vēl 1989. gadā LNNK kongresā izskanēja daudz šaubu par to, vai Latvijai izdosies neatkarību atgūt ātrāk par desmit gadiem, vai mūs uzņems NATO un Eiropas Savienībā. Gatavojāmies arī cīņām, uzskatot, ir naivi domāt, ka to mums kāds iedos, turklāt vēl tik ātri.

Galvenā vērtība ir brīvība. Un tā mums ir. Nav nekā tāda, kas talantīgam, uzņēmīgam cilvēkam traucētu sasniegt visaugstākās virsotnes – vai tā būtu Metropolitēna opera, vai karjera NATO, vai zinātne. Pārējais ir tikai sīkas nebūšanas salīdzinājumā ar lielajām vērtībām.

Tomēr nav ticis atrisināts jautājums par Latvijas okupācijas seku novēršanu. Savulaik tika izveidota Baltijas Padome, kurā darbojās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas politiķi. 1990. gada rudenī šī Padome vēlējās noorganizēt starptautisku konferenci ar ASV, Krievijas, Vācijas un vēl citu valstu piedalīšanos. Bija plānots, ka tur tiktu izdiskutēts un izlemts jautājums, ko darīt ar tiem cilvēkiem, kuri okupācijas gadu laikā iebrauca Baltijas valstīs. Taču Rietumi no šī jautājuma "atkratījās".

Pēc tam sekoja Krievijas pučs, pēc kura starptautiskā sabiedrība bija norūpējusies par Jeļcina pozīciju stabilitāti, tāpēc šis jautājums atkal tika atlikts. Un tad jau tika pieņemts t.s. apaļā galda pakts, kurā tika izvirzīta prasība: ja Latvija, Lietuva un Igaunija cer iestāties NATO un ES, šīm valstīm pašām, bez Rietumu sabiedroto atbalsta jāatrisina visi jautājumi attiecībās ar Krieviju. Tā nu tas viss palika. Okupācijas sekas tāpēc joprojām ir daudzu šodienas notikumu fonā.

Gribu atgādināt arī starptautisko tiesību speciālista, baltvācu izcelsmes jurista Latvijas pilsoņa un patriota Vēbera savulaik teikto: ja Latvija noslēgs robežlīgumu ar Krieviju, neiekļaujot šajā līguma tekstā to, ka Abrenes teritorija tikusi atņemta varmācīgi, tādā gadījumā Molotova-Ribentropa pakts tiks legalizēts un varēsim uzskatīt, ka izveidota jauna valsts, nevis atjaunota1918. gada Latvija, ar visām no šī fakta izrietošajām juridiskajām sekām."

Ātri aizmirsām savas nacionālās intereses

Foto: Ansis Starks, A.F.I

"Piepildījusies galvenā cerība – Latvija ir neatkarīga un patstāvīga valsts, kas ir pats galvenais priekšnoteikums tam, lai latviešu tauta varētu ilgtspējīgi attīstīties. Protams, daudz kas nenotiek tā, kā gribētos, ir lietas, kuras Latvijā nepieciešams mainīt, kuras neiet tik labi... Taču tas ne uz brīdi manī nav radījis šaubas par šī balsojuma nozīmīgumu.

Manuprāt, laikā pēc Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas mums daudz vairāk vajadzēja rūpēties par Latvijas nacionālo interešu aizstāvēšanu. Ir svarīgi uz mūsu valsti paraudzīties kompleksi, novērtēt, kuri valstiskie mērķi ir prioritāri. Uzskatu, ka tā vienmēr bija un būs latviešu tautas ilgtspējīga attīstība savā valstī, savā kultūrā, savā valodas vidē. Tādu īstu mērķu līdz šim tomēr trūcis, pārsvaru guvuši starpmērķi. Vai arī par mērķiem tikuši uzskatīti līdzekļi – tā tas bijis ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO."

Viss bija atkarīgs no tā, kā tālāk rīkosies pati tauta

"Šobrīd morāli visvairāk ciešu to cilvēku dēļ, kuri brēc un žēlojas par lielo vilšanos, dzīvojot Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, jo tagad neesot tas, ko viņi gribējuši un gaidījuši. Esmu arī presē lasījis, ka tolaik, balsojot par neatkarības atjaunošanu, esot labi gribēts, bet slikti iznācis.

Man šī nostādne absolūti nav pieņemama un kaitina. Manuprāt, ir iznācis tā, ka mēs gājām pareizu ceļu, un gājām tiktāl, cik apstākļi atļāva un cik bija spēka. Tagad neviens vairs neņem vērā, ka tolaik gājām uz neatkarību, pastāvot milzīgam pretspēkam.

Īstenībā 4. maija balsojums nav uzskatāms par kādu īpašu drosmes apliecinājumu: mēs vienkārši izpildījām to, ko tauta no mums prasīja. Tā prasīja neatkarību, un to mēs arī panācām. Taču mūsu iespējas līdz ar to arī beidzās.

Tālāk viss bija atkarīgs no tā, kā rīkosies pati tauta, kādus līderus tā ievēlēs, kāda būs cilvēku aktivitāte. Tika dotas visas brīvības – cilvēki varēja izteikt savus uzskatus, ceļot uz ārzemēm, viss bija atkarīgs no tā, ko viņi darīs vai nedarīs.

Taču daudzi domāja: nu ir nobalsots, ceļš uz neatkarību pasludināts, un katrs var iet uz savu pusi un rīkoties, kā katram tīk...

Man ir vaļasprieks – braukt pa maziem lauku ceļiem, kur nekad neesmu vēl bijis (tiesa gan, tādu paliek aizvien mazāk). Kad, tā ceļodams, ieraugu tukšu, izputējušu pagastu, skaidrs, ka nav priecīgi ap sirdi. Bet arī šādās vietās vienmēr ir pa kādai ģimenei, kura iekopusi savu saimniecību, laukus un atzīst – kaut arī ir grūti, jāstrādā. Vienmēr var atrast kādu izeju, lai pastāvētu un iztiktu. Katram tomēr ir dotas iespējas veidot savu dzīvi tā, kā viņš grib.

Bet esam nonākuši tik tālu, ka valdība lemj, lai pašvaldības iedod mazturīgajiem zemi dārziņam, un sociālie darbinieki kontrolē, lai šie laucinieki iesētu sev vadziņā burkānus un izaudzētu. Tad kā lai es reaģēju, ja šāds cilvēks, kurš nejēdz dārziņu pats uzrakt, lamā šo iekārtu un slavē padomju laikus?

Man šķiet, kaut kā nespējam tikt vaļā no tā, ka bijām padomju cilvēki. Tolaik tika apdziedāts, ka padomju cilvēks spēj ar lauzni triekties klintī. Bet – ja viņam nebija brigadiera, tad viņš kļuva bezpalīdzīgs, nezināja vairs, kā lāpstu rokā noturēt, un visās nelaimēs spēja vien vainot valdību.

Bet kas tad to politisko sistēmu veidos tādu, kā vēlamies, ja tik bieži dzirdams: kas man par daļu, es uz vēlēšanām neiešu un nebalsošu!"

Esam pārāk maz sapņojuši paši, pārāk daudz paļāvušies uz valdību

Foto: Boriss Koļesņikovs, LV

"No šā brīža skatupunkta raugoties, 4. maijs bija tikai viens no punktiem neatkarības atjaunošanas un neatkarīgas valsts izveides procesā. Pēc tam bijis ļoti daudz kā cita un izšķirīgi svarīga, kaut vai puča laiks 21. augustā, Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā.

Bet tā bija lieta, kas bija jāizdara. Un tā bija pirmā pieredze, kā īstenot šādu krasu pavērsienu. Es šo svarīgumu saskatu tieši pirmajā pieredzē.

Kas no cerētā ir piepildījies? Tieši tas, ka neatkarības atjaunošana deva cerību un iespējas. Manuprāt, tas ir galvenais, kas toreiz notika. Tālāk bija atkarīgs no pašiem – vai mēs to varam vai nevaram. Daudz ko palaidām garām, daudz ko izdarījām ne tā, kā vajadzēja. Bet ar visu to esam varējuši paveikt apbrīnojami daudz, jo dzīvei neatkarīgā valstī un tās vadīšanai sabiedrība bija pilnīgi nesagatavota. Turklāt nebija arī neviena piemēra, kā to darīt.

Savukārt tās cerības saistībā ar jauno dzīvi bija pārāk lielas, tām trūka objektivitātes, un cilvēkiem šķita, ka nu viss notiks pats no sevis. Tā nebija, pie brīvības vajadzēja smagi piestrādāt, un tad radās grūtības.

Bet es nevaru iedomāties, ka viss būtu palicis pa vecam, ka mēs vēl arvien dzīvotu tāpat kā līdz tam. Tad esmu ar mieru pieciest visas kļūdas un tagadējās grūtības.

Bet mēs neesam izdarījuši kaut ko ļoti svarīgu – noticējuši savām spējām un spēkam. Esam pārāk maz sapņojuši, ko katrs konkrēti gribam izdarīt, bet pārāk daudz paļāvušies uz valdību, politiķiem, notikumiem, kas tiem ir apkārt. Bet vajag noticēt – ja tu gribi, tad tu vari! Vienmēr. Vai gandrīz vienmēr.

Šajā saistībā man ir viena anekdote par mācītāju. Visapkārt sausums, ganības izdegušas, ūdens nav, lopi iet bojā. Mācītājs sasauc kopā iedzīvotājus, lai noturētu aizlūgumu par to, lai būtu lietus. Aizlūgums beidzas, lietus nelīst, un mācītājs tautai saka: "Jūs esat vainīgi. Jūs paši neticat tam!" Visi spurojas pretī, liedzas, bet mācītājs jautā – kuram no jums ir līdzi lietussargs? Nevienam.

Arī tagad, kad sākam rāpties laukā no krīzes bedres, kas patiešām bija briesmīgs laiks un kad puse pasaules uzskatīja, ka Latvija ir bankrotējusi un neko vairs nespēs, daudzi joprojām tam netic un pat necenšas arī paši celties kājās. Bet ir taču tā, ka sajūtas pāriet rīcībā.

Piemēram, ķeroties pie kāda darāmā, piemēram, mājas vai sētas tīrīšanas, reizēm var būt sajūta – ārprāts, ar to nevarēs tikt galā! Bet – sāc tikai rīkoties, un, re, viens stūris jau spīd un laistās, pēc brīža – otrs... Ir jāsaņemas un jādara!"

Cilvēka brīvība -  lielākais ieguvums, savtīgi politiķi – lielākā problēma

Foto: Arnis Blumbergs

Artūrs Kodoliņš,

"Man ne brīdi nerodas sajūta, ka mēs, nobalsojot par Deklarāciju, būtu izdarījuši ko tādu, kas sevi nav attaisnojis. Nepārprotami, ka 4. maijs vērtību skalā ir atjaunojis lielāko vērtību – cilvēka brīvību. Es uzskatu, ka komunistiskais režīms visnomācošāk iespaidoja cilvēka brīvību, un, ja cilvēks nevar domāt, ko grib un izteikties, tā ir vislielākā problēma jebkuram.

Mēs ieguvām tiesības uz savu dzīvi un īpašumu, vispārējās cilvēka tiesības, kas nebija realizējamas Padomju Savienībā. Ja cilvēks meklē pašizpausmes iespējas un atrod tās kādā citā valstī, arī tā ir brīvība. Protams, tas vienlaikus atsedz citas problēmas, taču lietas jāskata salīdzinājumā.

Vēl viens nozīmīgs pavērsiens 4. maijā – tā ietekme uz latviešiem kā nāciju un uz manu kā latvieša dzīvi. Turpinot eksistenci Padomju Savienībā, būtu apdraudēta latviešu pastāvēšana. Šajos gados varbūt jau esam piemirsuši, ka toreiz daudzviet pat darbā latvieši bija spiesti saziņā lietot krievu valodu. Es savulaik strādāju Zinātņu akadēmijā, un man visi darbi bija jāveic krievu valodā.

Mēs neesam spējuši izmantot visas iespējas, kādas mums pavērās un kādas bija. Neesam spējuši daudzas lietas savā valstī sakārtot. Esam pieredzējuši, ka notiek daudzi negatīvi procesi. Neesam varējuši izmantot neatkarību, lai latviešu nācija 20 gadu laikā uzplauktu.

Mūsu skaits samazinās. Arī tāpēc, ka daudzi aizbrauc. Jā, katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties – doties uz citu valsti uz kādu laiku vai arī uz visiem laikiem. Taču tas, ka tas notiek tik lielā skaitā, ir bēdīgi.

Latvijā nav bijis pietiekami daudz personību, kaut vai salīdzinot ar ziemeļu kaimiņiem. Nevar gan arī teikt, ka Latvija ir bijusi pelēcību zeme. Taču nelaime tā, ka paļāvāmies uz tām personībām, kas ir bijušas ļoti savtīgas. Politiķi ir bijuši ļoti savtīgi un strādājuši savās personiskajās interesēs, par valsts un tautas interesēm aizmirstot. Tā ir lielākā problēma. Ja kāds nodarbojas ar politiku, valsts un tautas interesēm jābūt daudz augstākām, nevis tik acīmredzami strādāt tikai savam labumam, kā tas ir noticis."