Līdz ar to valsts ilgtspēju nosaka tas, cik lielā mērā tās ekonomika ir balstīta zināšanās. Tāpēc veiksmīgi attīstās tās ekonomikas, kuru pamatā ir prasmīgi izveidota un labi funkcionējoša inovāciju sistēma. Tā savukārt sastāv no pieciem savstarpēji saistītiem un atkarīgiem komponentiem: izglītības sistēmas, zinātnes un pētniecības, finansēm, uzņēmējdarbības un valsts politikas. Tieši pēdējai jānodrošina, lai visi pārējie inovācijas sistēmas komponenti ir ieinteresēti un spēj piedalīties inovāciju radīšanā. Ja kaut viens no šiem komponentiem nedarbojas saskaņā ar pārējiem, inovācijas process apstājas.
Lai izprastu Latvijas ekonomikas problēmu cēloņus, vispirms ir jāatskatās nesenajā pagātnē. Līdz ar neatkarības atgūšanu tika mērķtiecīgi sagrauta Latvijas inovācijas sociālistiskā sistēma, kas balstījās plānveida ekonomikā un tai pieskaņotā zinātnē.
Mērķtiecīga izglītība – līdzeklis inovāciju ieviešanai
Izglītības sistēma tika nemākulīgi reformēta tādā veidā, ka valsts atsacījās no izglītības plānošanas atbilstoši darba tirgus prasībām un vairs neuzturēja prasību obligātai matemātikas un dabas zinātņu mācīšanai vidusskolās. Skolēniem atļāva pašiem izvēlēties, kādus mācību priekšmetus apgūt. Tā rezultātā katrs otrais jaunietis izvēlējās sociālo un humanitāro novirzienu, ko tālāk jau bija spiests turpināt studēt arī augstskolā.
Tā rezultātā gan vidējā, gan augstākā līmeņa speciālistu sagatavošana ražošanai nepieciešamajās zinātņu un tehnoloģiju nozarēs strauji samazinājās un iestājās kvalificēta darbaspēka deficīts rūpniecībā un lauksaimniecībā. Augstskolu skaits strauji pieauga, bet gandrīz neviena no jaundibinātajām augstskolām negatavo dabas zinātņu vai inženierzinātņu speciālistus. Līdz ar to vispārēja bezdarba apstākļos Latvijas uzņēmējiem joprojām trūkst kvalificētu speciālistu ražojošās nozarēs, tai skaitā – zinātņu doktoru.
Viens no šī fenomena cēloņiem ir arī tas, ka ārpus augstskolu zinātniskajiem institūtiem tika atņemtas tiesības gatavot zinātņu doktorus, un to promocijas padomes likvidēja, kaut arī tajos joprojām ir koncentrēta lielākā daļa valsts zinātniskā potenciāla. Un izveidojas tāda situācija, ka augstskolas nespēja, bet institūtiem neļāva gatavot doktorus. Tā rezultātā zinātniskais un akadēmiskais personāls Latvijā ir katastrofāli novecojis.
Latvijas zinātnes un inovācijas problēmas
Savukārt Latvijas zinātne tika reformēta tādā veidā, ka Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) zinātniski pētnieciskos institūtus atdalīja no LZA un tiem atņēma un privatizēja visu inovatīvai darbībai nepieciešamo infrastruktūru (eksperimentālās rūpnīcas, ražotnes, darbnīcas un konstruktoru birojus). Kardināli izmainīja arī zinātnes finansēšanas sistēmu, pārejot no lielo un spēcīgo zinātnisko institūtu finansēšanas uz projektu finansēšanu, vienlaicīgi dramatiski samazinot finansējuma kopapjomu. Daļu no zinātniskajiem institūtiem inkorporēja universitātēs, bet pārējie galu galā kļuva par publiskām atvasinātām personām, kuru budžetu veidoja projektos izcīnītā finansējuma summa, tas ir – institūtu finansējums jeb bāzes finansējums tika atcelts. Tā tas turpinājās līdz 2005. gadam, kad bāzes finansējums atkal tika atjaunots, gan pilnībā nenodrošinot zinātnisko institūtu uzturēšanas izmaksas.
Valsts atteicās no jebkādas tautsaimniecības attīstībai nepieciešamo zinātnes virzienu noteikšanas (definēšanas), bet budžeta finansējuma sadali zinātnei uzticēja Latvijas Zinātnes padomei (LZP), kas visai voluntāri un bez jebkāda zinātniska vai ekonomiska pamatojuma to sadalīja pa nozarēm. Nozaru zinātnisko institūciju budžetu līdz 2005. gadam, kad ieviesa zinātnisko institūciju bāzes finansējumu, veidoja tikai tajā strādājošo zinātnieku izcīnīto un īstenoto projektu finansējumu kopsumma.
"Valsts ilgtspēju nosaka tas, cik lielā mērā tās ekonomika ir zināšanās balstīta."
Kopš 90. gadu sākuma zinātnes finansējuma sadale starp nozarēm nav mainīta, bet projektu konkursi tiek rīkoti tikai nozaru ietvaros par nozarei iedalītajiem līdzekļiem, nevis par visu zinātniskās darbības nodrošināšanai paredzēto valsts budžeta līdzekļu apjomu. Tas radīja vairākas nopietnas problēmas, kuras nav atrisinātas vēl šodien.
Pirmā problēma ir tā, ka 20 gadu laikā ir būtiski mainījies kā zinātnieku skaits un vecums pa nozarēm, tā arī nozaru zinātnisko institūciju potenciāls (aparatūra un cits zinātniski tehniskais nodrošinājums). Zinātnieku skaits Latvijā šajā laikā ir samazinājies aptuveni septiņas reizes, taču atsevišķās nozarēs tas nav būtiski mainījies vai pat ir pieaudzis. Tas nozīmē, ka atsevišķās nozarēs tas ir samazinājies vairāk nekā septiņas reizes, bet finansējuma sadales proporcija starp nozarēm netiek mainīta.
Tas izraisa ļoti būtiskas un nepamatotas atšķirības finansējuma pieejamībā dažādu nozaru zinātniekiem pēc tā apjoma uz vienu zinātņu doktoru. Tas savukārt nozīmē nepelnītas privilēģijas konkursos vieniem un nepelnītus ierobežojumus – citiem. Tā kā līdzšinējos LZP sastāvos nospiedošā pārsvarā vienmēr ir bijuši paši zinātnieki, tad jebkurš mēģinājums stāvokli normalizēt visus šos gadus ir atdūries pret LZP negribēšanu un nespēju pieņemt lēmumus balsojot tieši tāpēc, ka lēmuma pieņēmēji atradās un atrodas tiešā interešu konfliktā. Šī problēma nav pilnībā atrisināta arī šobrīd.
Otrā problēma. Vismaz 15 gadus bija tā, ka LZP regulētajos konkursos zinātnisko projektu apjomam netika noteikti nekādi limiti. Tas nozīmēja, ka zinātnieku grupas pieteica stipri atšķirīga līmeņa un apjoma projektus, pieprasot tiem nepieciešamo finansējumu, kas arī bija ļoti atšķirīgs pēc lieluma. Tomēr ekspertiem netika prasīts noteikt, kurā no projektiem ir sagaidāma lielāka atdeve pret pieprasītajiem finanšu resursiem, bet tika prasīts tikai atzinums, vai līdzekļu pieprasījums ir samērīgs ar darbu apjomu. Netika noteiktas arī stundu likmes projektā iesaistītajiem zinātniekiem atbilstoši to kvalifikācijai. Pozitīva ekspertu vērtējuma gadījumā visiem tika piešķirtas tiesības saņemt finansējumu. Šobrīd šī problēma ir atrisināta daļēji.
Trešā problēma. Projektu konkursi tiek veikti un noslēdzas ilgi pirms tam, kad kļūst zināms šo projektu finansēšanai pieejamais budžeta finansējums. Taču zinātnei nekad nav ticis piešķirts tāds finansējuma apjoms, lai zinātnieki varētu pilnā apjomā īstenot visus projektus, kuri ir izpelnījušies augstu ekspertu novērtējumu.
Līdz ar to projektiem tika iedalīta ievērojami mazāka summa par to realizācijai nepieciešamo. Samazināta finansējuma apstākļos tiek veikts pavisam cits, daudz mazāks darba apjoms, kas neatbilst projekta pieteikumam ne pēc rezultātiem, ne pēc tā zinātniskās kvalitātes. Problēma nav atrisināta.
Ceturtā problēma atklāj to, ka vieglāk varēja saņemt pozitīvu ekspertu vērtējumu nelielam projektam ar nelielu finansējuma apjomu. Tas noveda pie zinātnes potenciāla ārkārtīgas sadrumstalošanas un neredzēta projektu tēmu skaita pieauguma. Problēma ir atrisināta daļēji, nosakot projekta finansējuma limitus. Taču tie joprojām katram atsevišķam projektam ir nelieli.
"Zinātniskais un akadēmiskais personāls Latvijā ir katastrofāli novecojis."
Piektā problēma ir tā, ka zinātnes projekti tiek rakstīti triju gadu periodam, bet finansējums tiek piešķirts vienam gadam. Tādējādi kalendārā gada laikā zinātniekiem piešķirtie līdzekļi ir jāiztērē un par to jāsniedz finanšu un zinātniskā atskaite. Katram nākamajam gadam zinātniekiem jāpiesaka projekta turpinājums, kuru atkal vērtē eksperti. Šādos apstākļos nevar veidot uzkrājumus dārgākas aparatūras iegādei. Pie tam – ja finansējums darba turpinājumam netiek piešķirts, pirmā gada ieguldījumi praktiski jānoraksta zaudējumos. Problēma nav atrisināta.
Sestā problēma saistās ar to, ka projekta izpildītājiem iecerētā pētījuma veikšanai jāsaņem savas zinātniskās instances vadības piekrišana. Pēc finansējuma piešķiršanas projekta vadītājam un izpildītājiem ir jāstājas pastāvīgās darba attiecībās ar šo institūciju. Tomēr projekta līdzekļu (kredīta) rīkotājs ir un paliek projekta vadītājs, bet ne zinātniskās institūcijas vadītājs, kurā projekts tiek īstenots.
Taču tad, ja projekta finansējums kārtējam finanšu gadam kaut kādu iemeslu dēļ netiek piešķirts, projekta vadītājam vairs nav nekādu finanšu līdzekļu, lai segtu Darba likumā paredzētās izmaksas (atlaišanas pabalstus, atvaļinājuma naudas utt.). Šie līdzekļi nav pieejami arī zinātniskajai institūcijai, ja tās budžetu veido tikai zinātnisko projektu līdzekļu kopsumma.
Tā rezultātā rodas situācija, kurā par ķīlnieku kļūst zinātniskā institūcija, kurai nav tiesības veikt Darba likumā noteiktos maksājumus no citu projektu līdzekļiem, bet alternatīvu finansējuma avotu nav vispār. Problēmu daļēji risina Bāzes finansējuma piešķiršana.
Septītā problēma ir saistīta ar to, ka LZP realizētie projektu konkursi būtībā ir nevis pieteicamo projektu zinātniskās kvalitātes un sagaidāmo rezultātu nozīmības konkurss, bet gan projektu pieteicēju CV konkurss – jo lielāki ir pieteicēja zinātniskie sasniegumi un iekārtu uzkrājumi pagātnē, jo lielākas cerības uzvarēt konkursā. Tas ir tāpēc, ka zinātniskās kvalitātes novērtējumam skaitliskajā izteiksmē šo projektu izvērtējumu kopsummā ir mazāks svars nekā projekta pieteicēju agrāko nopelnu izvērtējumam. Tas pilnībā bloķē jauno zinātnieku perspektīvo projektu iekļūšanu finansējamo skaitā. Problēma nav atrisināta.
Astotā problēma ir tā, ka LZP projektus vērtē nozares eksperti, kas paši cīnās par savu un savu kolēģu projektu iekļūšanu finansējamo skaitā. Latvijā ir ļoti neliels zinātņu doktoru skaits, it īpaši – katrā no nozarēm atsevišķi. Līdz ar to visi eksperti un projektu pieteicēji ir savstarpēji pazīstami vai pat ir veikuši kopīgus pētījumus, un tiem ir kopīgas publikācijas. Tātad – eksperti, ekspertu komisijas locekļi un LZP zinātnieki, vērtējot projektus un sadalot finansējumu, atrodas nepārtrauktā interešu konfliktā. Problēma nav atrisināta.
Devītā problēma ir saistīta ar to, ka lielākā daļa zinātnieku, kas ir bijuši LZP dažādos sastāvos, ir akadēmiskās (fundamentālās) zinātnes pārstāvji, kuru galvenās intereses ir saistītas ar zināšanu radīšanu, bet ne ar to iemiesošanu produktos un tehnoloģijās (tas ir – inovācijā). Tas bija par iemeslu tam, ka visus šos gadus LZP savā administrēšanā iegūto finansējumu ir piešķīrusi gandrīz vai vienīgi teorētisko pētījumu veikšanai, nevis pētniecībai un inovācijai. Vērtējot pētījumu rezultātus, ilgus gadus arī patenti vispār netika atzīti par projekta izpildes rezultativitātes rādītājiem. Problēma daļēji atrisināta, jo patenti tiek pieņemti kā rezultativitātes rādītāji. Tomēr praktiskas ievirzes projektus LZP nefinansē joprojām, bet IZM pārziņā esošo Tirgus orientēto pētījumu programma bija neliela un šobrīd ir apturēta.
Desmitā problēma izriet no iepriekšējās – LZP iniciēja un visādi atbalstīja Latvijas zinātnei paredzēto budžeta līdzekļu ievērojamas daļas novirzīšanu Latvijas līdzmaksājumiem Eiropas ietvarprogrammu atbalstam. Pie tam netika ņemts vērā, ka citas ES valstis ietvarprogrammu finansēšanai Eiropai un cilvēcei kopīgu problēmu – tādu kā klimata pārmaiņas, enerģijas avotu izsīkuma draudi, veselības un novecošanās problēmas, pārtikas kvalitāte u.tml. – risināšanai novirzīja tikai apmēram 5% no savu valstu zinātnes budžetiem. LZP panāca, ka Latvija relatīvi iegulda daudz vairāk no zinātnei pieejamajām finansēm.
"Eksperti, ekspertu komisijas locekļi un LZP zinātnieki, vērtējot projektus un sadalot finansējumu, atrodas nepārtrauktā interešu konfliktā."
Tas izraisīja vēl lielāku disproporciju Latvijas zinātnes finansēšanā, jo ietvarprogrammas ne tuvu neaptvēra visas zinātņu nozares. Līdz ar to atsevišķas nozares – tādas kā fizika, bioloģija, molekulārā bioloģija, medicīna un vēl dažas citas – guva iespēju piekļūt daudz lielākiem finanšu resursiem nekā pārējās. Tā kā Latvijā par līdzmaksājumu summu attiecīgi samazinājās pārējām zinātņu nozarēm pieejamais finansējums, tad ne ar ko neattaisnojamā disproporcija zinātnes finansēšanai Latvijā tādā veidā tika vēl vairāk pastiprināta. Un piedalīšanās ietvarprogrammās deva papildus bonusus to nozaru institūcijām, kurām bija iespēja šajās ietvarprogrmmās piedalīties, palielinot tiem piekrītošo bāzes finansējuma apjomu un cerības iegūt ESF, ERAF un citus ES finanšu līdzekļus.
Pie tam jāņem vērā, ka ietvarprogrammu līdzekļus nedrīkst izmantot zinātnes infrastruktūras uzlabošanai (dārgas zinātniskās aparatūras iegādei). Tas nozīmē, ka Latvijas zinātnes bāze šo projektu īstenošanas rezultātā nekādi neattīstījās, bet iegūtie rezultāti Latvijas ekonomikai tiešā veidā nebija noderīgi. (2010. gadā Latvija vairs neveica līdzfinansējuma maksājumus starptautiskajiem projektiem, taču atsauce uz piedalīšanos šajos projektos pagātnē joprojām dod priekšrocības projektu konkursos attiecīgajiem zinātniekiem.)
Turpmāk – vēl.
