Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Mans jautājums ir par alimentu maksāšanu bērnam un par to, vai bērns bez tēva atļaujas drīkst dzīvot kopā ar māti ārpus Latvijas Republikas. Manam civilvīram no iepriekšējām attiecībām ir meita (5 gadi). Meita ir dzimusi Francijā, taču ir Latvijas Republikas pilsone (tāpat kā abi vecāki). Mans civilvīrs ar savas meitas māti (bijušo draudzeni) nebija precējušies un bija dzīvojuši gan Francijā, gan Vācijā, gan Latvijā. Kad viņu attiecības šķīrās (2 gadus atpakaļ), māte ar bērnu aizbrauca dzīvot uz Franciju, bet tēvs no Vācijas pārcēlās atpakaļ uz Latviju. Bērna māte Francijā nestrādā, pateicoties bērna tēvam, viņa saņem Francijas pabalstus par bērnu, kā arī Latvijas pabalstus. Viņa neļauj bērna tēvam tikties ar bērnu, ļoti retu reizi caur internetu izdodas sazināties ar bērna māti un izlūgties, lai viņa atsūtītu bērna bildes. Uz Latviju viņa kategoriski negrasās braukt, jo, kā viņa uzskatot, – neesot garantijas, ka bērna tēvs atdošot viņai atpakaļ bērnu pēc tam, kad bērns būs pavadījis ar tēvu kopā kaut pāris nedēļas Latvijā. Kā arī bērna māte cenšas pierunāt bērna tēvu atteikties no bērna, minot, ka bērna tēvs jau vairāk kā divus gadus nav bijis saistīts ar bērna audzināšanu, lai gan tā nav bērna tēva vaina, jo bērna māte ir tā, kura cenšas bērnu turēt pa gabalu no tēva un neļauj nekāda veida tikšanos un sazināšanos. Bērna tēvs bija tas, kurš panāca, ka bērna māte saņem Francijas pabalstus par bērnu. 1. jautājums – vai bērna mātei vispār ir tiesības ar meitu dzīvot Francijā bez tēva atļaujas un nedot iespējas satikties ar bērnu? 2. jautājums – bērna tēvs katru mēnesi bērna mātei skaita alimentus, taču nu bērna māte internetā ir publicējusi nepatiesus apgalvojumus, ka bērna tēvs nekad nav maksājis alimentus, un vai viņa varot kaut kādā veidā pēc Latvijas likumdošanas piespiest bērna tēvu sākt tos maksāt. Bērna tēvam ir visas bankas izdrukas par to, ka alimentus viņš ir maksājis bērna mātei kopš brīža, kā viņi savas attiecības šķīra. Jautājums ir – vai gadījumā, ja abi bērna vecāki nav bijuši precējušies, bērna mātei vispār ir tiesības pieprasīt alimentus par bērnu, ja pati dzīvo Francijā un visu laiku ir saņēmusi pabalstus no bērna tēva?
Mātei ir tiesības pieprasīt uzturlīdzekļus kopīgā bērna uzturam, neatkarīgi no tā, vai viņa saņem kādus sociālos pabalstus un kurā valstī dzīvo. Tāpat neatkarīgi no tā, vai vecāki ir bijuši laulāti vai ne, Civillikuma 179. panta pirmā daļa noteic abu vecāku – gan tēva, gan mātes absolūtu pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns var pats sevi apgādāt. Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tas attiecināms arī uz situāciju, ja viens no vecākiem un bērns dzīvo citā valstī, un to apstiprina arī vairāki normatīvie akti, kas ir spēkā Eiropas Savienības dalībvalstīs (Piemēram, Eiropas Savienības Padomes 2008. gada 18. decembra Regulai (EK) Nr. 4/2009 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un sadarbību uzturēšanas saistību lietā (Uzturlīdzekļu regula) un Hāgas 2007. gada 23. novembra Konvencija par uzturlīdzekļu bērniem un cita veida ģimenes uzturēšanas līdzekļu pārrobežu piedziņu).
Bērna mātei ir tiesības sniegt prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu pēc savas dzīvesvietas Francijā vai bērna tēva dzīvesvietas Latvijā. Piedzīt uzturlīdzekļus ar atpakaļejošu datumu gan nav iespējams, turklāt bērna tēvs kā atbildētājs varētu pierādīt, ka savu vecāka pienākumu ir godprātīgi pildījis. Taču jāuzsver, ka gan prasītājas, gan bērna interesēs varētu būt pienākumu maksāt uzturlīdzekļus noteikt ar tiesas spriedumu, jo tas garantē, ka turpmāk uzturlīdzekļi tiks maksāti noteiktā apmērā katru mēnesi, bet nemaksāšanas gadījumā būs pamats uzsākt uzturlīdzekļu parāda piespiedu piedziņu.
Arī strīds par saskarsmes tiesībām ar bērnu ir jārisina tiesā, taču atsevišķā prasībā, jo gan vecākam, gan bērnam saglabājas saskarsmes tiesības neatkarīgi no tā, vai tiek veikti uzturlīdzekļu maksājumi. Vecāku savstarpējie konflikti ir jārisina, pēc iespējas mazāk ietekmējot bērna tiesības un intereses. Tāpēc vēršam uzmanību, ka atbilstoši Civillikuma 181. panta pirmajai un otrajai daļai bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesība). Tāpat katram no vecākiem ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.
Tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par bērna attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.
Ja vecāki dzīvo šķirti, tad vecākam, pie kura bērns dzīvo ikdienā, ir pienākums respektēt bērna tiesības. Tas jāsaprot kā aizliegums izmantot bērnu vecāku savstarpējo attiecību kārtošanā un emociju izpausmēs. Māte, pie kuras bērns dzīvo ikdienā, nedrīkst ļaunprātīgi izmantot savas aizgādības tiesības un liegt bērnam tikties ar tēvu vai neļaut uzturēt ar viņu kontaktus. Turklāt Civillikuma 182. panta ceturtā daļa paredz vecāku pienākumu atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar otru vecāku. Šādas darbības var bērnam nodarīt kaitējumu un negatīvi ietekmēt emocionālo attīstību.
Šādā aspektā bērnu un vecāku tiesības uz saskarsmi tiek aplūkotas arī pārrobežu regulējumā. Eiropas Savienības līmenī šim nolūkam spēkā ir Padomes Regula (EK) 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību. Atbilstoši tai, ja dažādās valstīs dzīvojoši vecāki, neatkarīgi no tā, vai bērni dzimuši laulībā vai ārpus tās, savstarpēji nevar panākt vienošanos, kā turpmāk viens no vecākiem realizēs saskarsmes tiesības ar bērnu, strīds ir jārisina tiesā tajā valstī, kurā ir bērna pastāvīgā dzīvesvieta, kas šajā gadījumā ir Francija. Pilsonībai šajā gadījumā nav nozīmes.
Atbildot uz jautājumu, vai bērna mātei ir tiesības ar bērnu dzīvot Francijā, jāuzsver, ka šāda rakstura strīdos vienmēr primāras ir bērna intereses. Tāpēc būtisks ir apstāklis, kur bērns ir iedzīvojies, ieguvis jaunus draugus, iet skolā u.tml. Lai gan brīdī, kad bērna māte vienpersoniski izlēma pārvākties ar bērnu uz pastāvīgu dzīvi Francijā, bērna tēvam bija tiesības iebilst un atbilstoši Hāgas 1980. gada 25. oktobra Konvencijai par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem vērsties savas valsts kompetentajā iestādē ar pieprasījumu par bērna atgriešanu Vācijā vai Latvijā (no situācijas apraksta nav saprotams, kur tajā brīdī bija bērna pastāvīgā dzīvesvieta), tad šobrīd ir pagājis vairāk nekā gads un var uzskatīt, ka bērna aizvešanai otrs vecāks nav iebildis un bērns, visticamāk, ir jaunajā vidē iedzīvojies. Līdz ar to situācijas apraksts vedina domāt, ka šobrīd jārisina strīds par saskarsmes tiesībām.
Vairāk lasiet Eiropas e-tiesiskuma portāla sadaļā "Tiesvedība" > "Vecāku atbildība", kā arī Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas mājaslapas sadaļā "Starptautiskā sadarbība" > "Jurisdikcija, piemērojamais likums, spriedumu atzīšana un izpilde ģimenes lietās (laulības šķiršana, vecāku atbildības jautājumi, uzturēšanas saistības)" > "Pārrobežu vecāku atbildības lietas".
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
