Darba likuma Pārejas noteikumu 5. punkts nosaka, ka uz tām darba tiesiskajām attiecībām, kas nodibinātas pirms šī likuma spēkā stāšanās, piemērojami šī likuma noteikumi. To svarīgi pieminēt, vērtējot situāciju, par kuru ir jautājums.

Līdz 1992. gadam likumdevējs kā svarīgu faktoru darba attiecībās bija noteicis darba stāžu (piemēram, no tā lielā mērā bija atkarīgs pensijas apmērs, arī atvaļinājuma piešķiršanas kārtība u. c.). Atlaišana no darba sakarā ar pāreju citā darbā bija darbiniekam labvēlīgāka stāvokļa radīšanai likumā noteiktos gadījumos, jo faktiski darba devējs bija viens − valsts.

Zinot tā laika normas mērķi, lai pareizi atbildētu uz jautājumu par darba laiku, ja bijusi divu gadu prombūtne pie cita darba devēja, ir jāzina, vai šī atlaišana sakarā ar pārcelšanu citā darbā ir bijusi uz laiku, kuram beidzoties bija nodrošināta darbinieka atgriešanās iepriekšējā darbā.

Ja to var pierādīt (piemēram, ir rīkojums, kurā teikts, ka darbinieks atlaists uz laiku līdz diviem gadiem, saglabājot esošo darbu), tad ir jāuzskata, ka darba stāžs uzņēmumā "X" ir no 1977. gada, atskaitot tos gandrīz divus gadus pie cita darba devēja.

Ja šāda nosacījuma nav, tad tālaika atlaišana un pieņemšana pārcelšanas kārtībā apliecina nepārtrauktu darba stāžu, bet neapliecina, ka bijis viens darba devējs. Tādā gadījumā laika posms pie attiecīgā darba devēja Darba likuma 112.panta izpratnē būs no 14.07.1992. līdz 01.12.2010.