Darbinieka ikgadējie atvaļinājumi vai to daļas/dienas neizmantošanas gadījumā nepazūd.

Darba likuma 149. panta piektā daļa paredz, ka darbiniekam ir tiesības uz neizmantotā atvaļinājuma atlīdzību par visu periodu, kurā darbinieks nav bijis atvaļinājumā, neatkarīgi no laika perioda, par kuru darbiniekam ir uzkrājies neizmantotais atvaļinājums. Darbiniekam tiesības uz neizmantotā atvaļinājuma atlīdzību rodas vienīgi darba tiesisko attiecību izbeigšanas brīdī.

Vienlīdz šis periods nav sasaistāms ar Darba likumā ierobežoto viena gada termiņu, kura ietvaros ir iespējams pārcelt un izmantot iepriekšējā darba periodā neizmantoto atvaļinājumu.

Darba devējs uzņēmuma iekšējā normatīvajā aktā (darba koplīgumā, sociālo garantiju nolikumā vai citā) var precizēt atvaļinājuma piešķiršanas kārtību, piemēram, nosakot atvaļinājumu piešķiršanas un izmantošanas kārtību. Taču iekšējā normatīvajā aktā nedrīkst iekļaut noteikumus, kas pretēji Darba likumā noteiktajam pasliktinātu darbinieka tiesisko stāvokli. Tā kā likums paredz atvaļinājuma dalīšanu pilnās kalendāra nedēļās,

darba devējs var atteikt darbiniekam izmantot atvaļinājumu pa dienām – piemēram, izmantot atvaļinājumam katru pirmdienu.

Konkrētajā situācijā darba devējam, ja vien to nenosaka uzņēmuma neatliekamas vajadzības, nebūtu pamata atteikt darbiniekam izmantot ikgadējo kārtējo atvaļinājumu pilnā apmērā, pievienojot divas neizmantotās atvaļinājuma dienas otrai atvaļinājuma daļai. Darba likuma 149. panta trešā daļa paredz darba devējam izņēmuma tiesības ar darbinieka rakstveida piekrišanu pārcelt atvaļinājuma daļu, nevis dienas uz nākamo gadu, pēc iespējas to pievienojot nākamā gada atvaļinājumam.