Saskaņā ar Civillikuma 423. pantu neatraidāmie mantinieki ir laulātais un lejupējie (bērni, mazbērni), bet, ja to nav, tad tuvākās pakāpes augšupējie (vecāki, vecvecāki). Neatraidāmie mantinieki savu neatņemamo mantojuma daļu var izprasīt tikai tad, ja mantojuma atstājējs saviem neatraidāmajiem mantiniekiem nav atstājis viņu neatņemamās daļas.

Saskaņā ar Civillikuma 1922. pantu, ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, tad viņi var prasīt, lai izdod viņiem šīs daļas.

Neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma (skatīt Civillikuma 424. un 425. pantu).

Tas, uz cik lielu daļu no mantojuma var pretendēt neatraidāmais mantinieks katrā konkrētajā gadījumā, mantiniekam jāprecizē, vēršoties pie notāra, kurš bija uzsācis attiecīgo mantojuma lietu.

Ņemot vērā judikatūru, daļu aprēķina naudas izteiksmē, bet pieļaujama arī vienošanās par noteiktas mantas, tai skaitā konkrētā nekustamā īpašuma vai nekustamā īpašuma domājamās daļas, piešķiršanu neatņemamās daļas tiesīgajam.

Ievērojot minēto, neatraidāmās daļas tiesīgais var celt prasību tiesā par neatņemamās daļas izdošanu un kompensācijas piedziņu. Neatņemamās daļas tiesīgā prasībai ir piemērojams vispārējais noilguma termiņš – 10 gadi.