Saskaņā ar Civillikuma 177. pantā ietverto regulējumu līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.

Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t. i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanu, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.

Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle. Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai.

Savukārt Civillikuma 178. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts, ka kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo.

Civillikuma 179. panta otrā daļa nosaka, ka pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem.

Ja ikdienā bērns dzīvo kopā ar māti, un tēvam ir saskarsmes tiesība, proti, bērns pavada laiku kopā ar tēvu periodiski, nevis vienmēr, tēvam ir jāsniedz uzturlīdzekļi bērna uzturam tā mātei, jo bērna māte ir tas no vecākiem, kurš ikdienā īsteno bērna aprūpi un uzraudzību.

Vecāki var savstarpēji vienoties, ka gan bērna tēvs, gan māte fiksē visus izdevumus, kas tiek tērēti bērna uzturēšanai, un apmainīties ar šo informāciju. Pienākuma sniegt atskaiti par to, kam tiek izmantoti uzturlīdzekļi, vecākam nav, tā ir tikai un vienīgi vecāku griba un vienošanās.