Darbinieka tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu un tā izmantošanu nosaka Darba likuma 149. un 150. pants.

Tajos ir noteiktas darbinieka tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu četru kalendāra nedēļu apmērā, neskaitot svētku dienas. Tādējādi kopā tās ir četras kalendāra nedēļas, tostarp brīvdienas, kuras atvaļinājuma laikā neapmaksā.

Likums paredz, ka, darbiniekam un darba devējam vienojoties, ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu kārtējā gadā var piešķirt pa daļām, taču viena no atvaļinājuma daļām kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām. Bet izņēmuma gadījumos, kad ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apmērā kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā, ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt atvaļinājuma daļu uz nākamo gadu. Šādā gadījumā atvaļinājuma daļa kārtējā gadā nedrīkst būt īsāka par divām nepārtrauktām kalendāra nedēļām. Pārcelto atvaļinājuma daļu pēc iespējas pievieno nākamā gada atvaļinājumam. Turklāt atvaļinājuma daļu var pārcelt tikai uz vienu gadu.

Nav pieļaujama ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā, izņemot gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis. Tad darba devējam ir pienākums izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

Ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir saskaņā ar darbinieka un darba devēja vienošanos vai atvaļinājumu grafiku, ko sastāda darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem. Darba devējam ir pienākums, piešķirot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, pēc iespējas ņemt vērā darbinieka vēlmes.

Proti, iepriekšminētais nozīmē, ka darba devējs tikai izņēmuma gadījumos, kad tas nelabvēlīgi ietekmē uzņēmuma normālo darba gaitu, ir tiesīgs darbiniekam atteikt atvaļinājuma izmantošanu. Darba devējam ir jānodrošina darbinieka tiesības uz atpūtu, lai tas varētu pilnvērtīgi strādāt. Tādējādi nevietā būtu lietot tādus apzīmējums kā “piespiest doties atvaļinājumā”, ievērojot, ka līgumiskās darba attiecībās nav piespiedu motīva, kā arī puses labticīgi ievēro spēkā esošo tiesisko regulējumu.

Jāņem vērā, ka galavārdu par atvaļinājuma izmantošanu saka darba devējs, nevis darbinieks. Tādējādi izteikt savu vēlmi par atvaļinājuma sadalīšanu darbiniekam ir tiesības, tomēr darba devēja pienākums ir ievērot likumu, kas noteic, ka viena atvaļinājuma daļa ir vismaz divas nedēļas ilga.