Pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas 1991. gadā likums “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” un “Par namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” paredzēja, ka tie namīpašumi, kuri padomju gados nacionalizēti vai atsavināti, ir atdodami bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, izņemot tos namīpašumus, kuri pret atlīdzību jau pārgājuši labticīgu fizisko personu īpašumā uz notariāli apliecinātu līgumu pamata. Sākotnēji likums noteica, ka īpašniekiem ir obligāti un saistoši denacionalizētā vai atdotā nama noslēgtie īres līgumi. Pamatā tie bija beztermiņa līgumi. Latvijas Republikas Ministru padomei 1991. gadā tika jāizstrādā regulējums par kompensāciju izmaksām un atvieglotiem kreditēšanas noteikumiem denacionalizēto māju īrniekiem, kuri tika uzņemti uzskaitē citai dzīvojamai telpas saņemšanai sakarā ar denacionalizāciju un kuri bija izteikuši vēlēšos celt individuālo dzīvojamo māju. Īrnieku tiesību aizsardzībai tika noteikts septiņu gadu moratorijs, kad īres līguma izbeigšanās bija pieļaujama vienīgi ar citas līdzvērtīgas dzīvojamās telpas ierādīšanu.

Speciālais regulējums tika ietverts 1993. gada likumā “Par dzīvojamo telpu īri”, turpmāk – likums, (zaudējis spēku), kura 28.⁵ pants paredzēja dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanu, ja dzīvojamā telpa nepieciešama denacionalizētās vai likumīgajam īpašniekam atdotās dzīvojamās mājas īpašniekam (viņa mantiniekam). Izīrētājs varēja izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu un pašvaldībai bija jāierāda īrniekam un viņa ģimenes locekļiem citu līdzvērtīgu dzīvojamo telpu, ja izīrētā dzīvojamā telpa atradās denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā un bija nepieciešama māju atguvušajam īpašniekam (viņa mantiniekam) dzīvošanai. Pašvaldībai bija jāierāda īrniekam un viņa ģimenes locekļiem citu līdzvērtīgu dzīvojamo telpu gada laikā no īpašnieka (viņa mantinieka) pieteikuma saņemšanas dienas. Likuma 6. pants paredzēja dzīvojamās telpas īres līguma termiņus. Dzīvojamās telpas īres līgumu varēja  noslēgt, pusēm vienojoties, uz noteiktu laiku vai arī nenorādot termiņu. Izīrētāja atteikumu pagarināt dzīvojamās telpas īres līgumu īrnieks varēja pārsūdzēt tiesā. No jautājuma secināms, ka, pusēm vienojoties, tika noslēgts jauns īres līgums,  jau terminēts. Tātad līguma puses, ievērojot likuma 6. pantu, noslēdza terminētu līgumu.

Atbilstoši pārejas noteikumu 14. punktam Ministru kabinetam līdz 2005. gada 1. martam bija jāizstrādā un līdz 2005. gada 1. jūlijam jāievieš valsts un pašvaldību atbalsta programmu un kompensāciju mehānismi īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā un kuri šīs telpas lietojuši līdz īpašuma tiesību atjaunošanai bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem.

Jautājums par atbalstu denacionalizēto namu īrniekiem paredz likums “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” un piedāvā vairākus palīdzības veidus denacionalizētajiem īrniekiem:

1. likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” noteiktajā kārtībā no valsts pārņemtu neizīrētu dzīvokli pašvaldībai vispirms jāpiedāvā īrēt personām, kuras atbrīvo īrējamo telpu, kas atrodas denacionalizētajā mājā, un ir lietojušas dzīvojamo telpu līdz īpašuma tiesību atjaunošanai;
2. pašvaldībai ir tiesības pirmām kārtām ar dzīvokli nodrošināt personas, kuras dzīvo denacionalizētā mājā un lietojušas dzīvojamās telpas līdz īpašuma tiesību atjaunošanai;
3. pašvaldībai ir tiesības piešķirt vienreizēju dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalstu personām, kuras atbrīvo dzīvojamo telpu un atrodas denacionalizētajā mājā un kuras tās ir lietojusi līdz īpašuma tiesību atjaunošanai, vai arī minētās personas tiek izliktas no dzīvojamās telpas.

Ņemot vērā, ka jautājums par kompensāciju ir norādīts vispārēji, aicinātu vērsties vietējā pašvaldībā, kurai jāsniedz likumā noteiktā palīdzība.