Darba laiks Darba likuma izpratnē ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Darba laika sākumu un beigas nosaka darba līgumā, darba kārtības noteikumos, maiņu grafikos vai summētā darba laika organizācijas gadījumā – darba grafikā. Savukārt atpūtas laiks Darba likuma izpratnē ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus.

Pārtraukumi darbā darba devējam jāorganizē atbilstoši Darba likuma 145. pantā noteiktajam. Proti, pārtraukuma ilgumu nosaka darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, taču tas nedrīkst būt īsāks par 30 minūtēm. Pārtraukumu piešķir ne vēlāk kā pēc četrām stundām no darba sākuma. Ievērojot darba drošības un veselības aizsardzības principus, darba koplīgumā var noteikt citu pārtraukuma piešķiršanas kārtību. Ja darba rakstura dēļ pārtraukumu ēšanai nav iespējams noteikt, darba devējs nodrošina darbiniekam iespēju paēst darba laikā. Turklāt pārtraukumu atpūtai piešķir jebkurā gadījumā. Ja pārtraukumu atpūtai nav iespējams piešķirt visu uzreiz, pieļaujama tā sadalīšana daļās, kas nedrīkst būt īsākas par 15 minūtēm katra.

Pārtraukumu neieskaita darba laikā, ja darba līgumā vai darba koplīgumā nav noteikts citādi. Pārtraukuma laikā darbiniekam ir tiesības atstāt savu darba vietu, ja darba līgumā, darba koplīgumā vai darba kārtības noteikumos nav noteikts citādi. Aizliegumam pārtraukuma laikā atstāt darba vietu jābūt pietiekami pamatotam. Ja pārtraukuma laikā darbiniekam ir noteikts aizliegums atstāt savu darba vietu, un darbinieks šo laikposmu nevar izmantot pēc sava ieskata, šāds pārtraukums ieskaitāms darba laikā.

Atbilstoši norādītajam, pārtraukumu darbā biežumu un to izmantošanas kārtību darba devējs nosaka iekšējā normatīvajā aktā, ievērojot Darba likumā noteiktos un nodrošinot vismaz minimālo atpūtas laiku. Darba devējam darbs jāorganizē tā, lai darba un atpūtas laika organizācija nodrošinātu darbinieka veselību un drošību darba vidē, savukārt darbiniekam ir pienākums ievērot darba devēja noteikto kārtību, tajā skaitā ievērot noteikto darba laiku un pārtraukumus darba laikā. Darbiniekam nav pienākums veikt darba pienākumus atpūtas laikā, tādējādi darbiniekam ir tiesības atteikties pildīt darba devēja uzdotos uzdevumus sev noteiktajā pārtraukuma laikā.

Darba līgumā jāietver Darba likuma 40. panta otrajā daļā noteiktā informācija, t. sk. darbinieka profesija atbilstoši Profesiju klasifikatoram un vispārīgs nolīgtā darba raksturojums, nolīgtais dienas vai nedēļas darba laiks, nolīgtās darba samaksas apmērs, izmaksas veids un laiks.

Kā noteikts Darba likuma 52. panta pirmajā un otrajā daļā, darbiniekam ir pienākums veikt tos darbus, kuri nepieciešami viņa saistības pienācīgam izpildījumam, bet darba devējam ir pienākums nodrošināt tādu darba organizāciju un darba apstākļus, lai darbinieks varētu izpildīt viņam noteikto darbu. Tādējādi darbiniekam jāveic darba līgumā nolīgtā darba izpilde, bet darba devējam jānodrošina darbiniekam darba līgumā nolīgtais darba laiks, veicamais darbs, kā arī nolīgtās darba samaksas izmaksa.

Darba devējs ar saviem rīkojumiem darba līguma ietvaros var precizēt darbinieka darba pienākumus. Atbilstoši minētajam, darba devējs ar rīkojumu var tikai precizēt un konkretizēt tos darbinieka pienākumus, kas paredzēti un noteikti darba līgumā vai amata aprakstā darbinieka saistības (nolīgtā pamatdarba) izpildījumam. Darba devējam nav tiesību prasīt, lai darbinieks veiktu darba līgumā neparedzētu darbu, izņemot Darba likuma 57. pantā noteiktos gadījumus. Ja nepastāv Darba likuma 57. pantā noteiktie apstākļi, darba devējs ar rīkojumu nevar likt darbiniekam veikt jebkādus citus darba pienākumus, kas nav paredzēti darba līgumā.

Darba likumā nošķirtas divas algu sistēmas: laika alga un akorda alga. Ja līdzēji vienojas par laika algu, darba līgumā to var noteikt kā mēnešalgu vai kā stundas algas likmi. Darba līgumā var vienoties par tādu darba samaksu, kas nav mazāka par valstī noteikto minimālo darba samaksu.

Atbilstoši Darba likuma 61. panta pirmajai daļai minimālā darba alga nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu. Šī panta otrajā daļā noteikts, ka minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros, kā arī minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu nosaka Ministru kabinets. Atbilstoši MK noteikumu Nr. 656 “Noteikumi par minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros un minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu” (turpmāk: MK noteikumi Nr. 656) 2. punktam no 01.01.2021. minimālā mēneša darba alga normālā darba laika ietvaros ir 500 eiro. Minimālā stundas tarifa likme aprēķināma, ievērojot MK noteikumu Nr. 656 3. punktā ietverto formulu. Aprēķinātā minimālā stundas tarifa likme 2021. gada un 2022. gada mēnešiem pieejama https://www.lm.gov.lv/lv/minimala-darba-alga.

Darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas. Darbiniekam darba samaksa aprēķināma un izmaksājama, ņemot vērā faktiski nostrādāto darba laiku (uzskaitītās stundas kopumā, virsstundas, darbu nakts laikā, svētku dienās nostrādātās stundas) un darba līgumā nolīgto darba samaksu. Tādejādi vēršam uzmanību, ka konkrētam darbiniekam aprēķināmais darba samaksas apmērs vērtējams kopsakarā ar darbinieka faktiski nostrādāto darba laiku un darba līgumā nolīgto darba samaksu.

Saskaņā ar Darba likuma 71. pantu, izmaksājot darba samaksu, darba devējam jāizsniedz darba samaksas aprēķins, kurā norādīta izmaksātā darba samaksa, ieturētie nodokļi un veiktās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, kā arī nostrādātās stundas, tajā skaitā virsstundas, nakts laikā un svētku dienās nostrādātās stundas. Saņemot darbinieka pieprasījumu, darba devējam ir pienākums šo aprēķinu izskaidrot. Līdz ar to, ja darba devējs neizsniedz aprēķinu, iesakām vērsties pie darba devēja ar pieprasījumu izsniegt darba samaksas aprēķinu. Ja nav saprotams darba devēja veiktais darba samaksas aprēķins, Jums ir tiesības vērsties pie darba devēja ar lūgumu izskaidrot izsniegtajā darba samaksas aprēķinā ietverto informāciju.

Ja, dibinot darba tiesiskās attiecības, darba līgumā rakstveidā nolīgtais darba samaksas apmērs neatbilst līdzēju mutiskās vienošanās saturam un darba devējs nenodrošina darba samaksas izmaksu atbilstoši faktiski nostrādātajam laikam vai mutiski nolīgtajam apmēram, darbiniekam savu aizskarto tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai ir tiesības vērsties pie darba devēja ar sūdzību, tajā ietverot prasījumu darba līguma rakstveida formu izteikt atbilstoši mutiskās vienošanās saturam, kā arī prasījumu izmaksāt visas darbiniekam pienākošās naudas summas atbilstoši faktiski nostrādātajam darba laikam un nolīgtajam darba samaksas apmēram.

Ja darba devējs sūdzību neizskata vai arī pēc sūdzības izskatīšanas nenovērš tiesību aizskārumu, iesakām vērsties Valsts darba inspekcijā ar iesniegumu par darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu pārkāpumiem, lai Valsts darba inspekcija veiktu uzņēmuma pārbaudi.