No jautājuma izriet, ka persona labprātīgi atzina paternitāti, iesniedzot kopā ar bērna māti iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā. Ja personai pēc tam rodas šaubas par to, vai bērns ir viņa, paternitātes atzīšanu var mēģināt apstrīdēt tiesas ceļā, stingri ievērojot likumā noteiktus nosacījumus.

Civillikuma 156. panta pirmā daļa noteic, ka paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa bioloģiskais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā. Šā panta otrā daļa noteic, ka apstrīdēt paternitātes atzīšanu var persona, kas paternitāti atzinusi, vai bērna māte divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti.

Ja tiesas ceļā (ar spēkā stājušos spriedumu) paternitāti atzīs par neesošu, tad personai no tā brīža arī nebūs pamata realizēt aizgādības tiesības par bērnu.

Svarīgākie nosacījumi, kuri jāievēro, ir noilguma esamība vai neesamība, pierādījumi tam, ka persona nevar būt bērna bioloģiskais tēvs (kā pierādījumu var izmantot DNS testu), kā arī argumenti un pierādījumi tam, ka paternitātes atzīšana notika maldības, viltus vai spaidu rezultātā.

Plašs skaidrojums par to, kā apstrīdēt atzītu paternitāti un kādus nosacījumus šājā procesā jāņem vērā, ir pieejams portālā šeit.

Tāpat persona ir tiesīga vērsties pie jebkura ģimenes tiesību jomā praktizējoša zvērināta advokāta vai jurista, lai saņemtu individuālu konsultāciju, balstītu uz konkrētu faktisko apstākļu un dokumentu analīzi.