Nav saprotams, kāpēc jūs nevēlaties izmantot sociālā darbinieka piedāvātā krīzes centra iespēju situācijas risināšanai.

Vajadzētu būt tā, ka pašvaldības sociālajā dienestā ir sociālais darbinieks darbam ar bērniem, un tas ir profesionālis, sociālie darbinieki ir speciālu izglītību ieguvuši cilvēki ar daudzpusīgām zināšanām. Ja sociālais darbinieks piedāvā krīzes centru, tātad ir novērtējis cēloņus, riskus un pārējos apstākļus konkrētā ģimenē, un šāds piedāvājums nevis jānoraida, bet jāsadzird. Sarunā ar sociālo darbinieku jānoskaidro, ko šāds atbalsts paredz, kādi speciālisti krīzes centrā būs pieejami, kā jāiesaistās ģimenei, kurā bērns aug un tiek audzināts, kas būtu jādara pašiem vecākiem. Vecāki taču arī paši var interesēties un pārliecināties, kādu palīdzību viņu bērns un tātad arī ģimene var saņemt krīzes centrā, no centra speciālistiem.

Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteikts, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna intereses ir prioritāras. Visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās vai juridiskās personas, kā arī tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna tiesības un intereses. Jo īpaši tas attiecas uz bāriņtiesu, kas ir pašvaldības izveidota aizbildnības un aizgādnības iestāde, kā arī uz sociālo dienestu, kas nodrošina ģimenēm ar bērniem sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu.

Sociālajam dienestam ir ne tikai tiesības zināt, kāda ir situācijā ģimenē, kurā aug bērni, bet arī pienākums būt informētam par iespējamām problēmām un riskiem, kas nozīmē: ir jāpārliecinās, ka tādu nav, vai arī jāsniedz atbalsts, ja tāds ir nepieciešams, lai pārvarētu šādas situācijas un uzlabotu attiecības ar bērnu.