Svarīgi visiem kopīpašniekiem, lai apsaimniekotu kopīpašumu, noslēgt kopīpašuma apsaimniekošanas līgumu, ietverot tajā pušu tiesības un pienākumus, tai skaitā detalizēti noregulēt līgumā punktus, kas attiecas uz meža apsaimniekošanu, samērā ar katram kopīpašniekam piederošu kopīpašuma daļu. 

Saskaņā ar Civillikuma 1069. pantu kopīpašniekiem ir pienākums rūpēties par kopējo lietu un nest zaudējumus, ja tādi nodarīti, rīkojoties ar kopējo lietu. Savukārt 1071. pants noteic, ka kopīpašuma uzturēšanai vajadzīgie izdevumi jāsedz kopīpašniekiem samērīgi ar savām domājamajām daļām.

Papildus Civillikumā ir nostiprināts vispārīgais atbildības princips, proti, katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. 

Kopīpašuma uzturēšana ietver ne tikai ēkas, zemes, meža uzturēšanu, bet arī pieguļošās teritorijas uzturēšanu pienācīgā kārtībā. Ja kopīpašniekiem ir radušies zaudējumi viena kopīpašnieka rīcības dēļ (kopīpašnieks nesaudzīgi izturas pret īpašumu, nerūpējas vai nepienācīgi rūpējas, neuzturot vai nepienācīgi uzturot tā īpašumā atrodošos lietu u. tml.) un ir konstatējama cēloņsakarība, tad kopīpašnieki ir tiesīgi celt prasību tiesā par zaudējumu piedziņu. Iepriekš aicinātu nosūtīt brīdinājumu par plānoto rīcību un sekām vai arī mēģināt vienoties ar kopīpašnieku par daļu izpirkšanu.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 93. pantu, ievērojot, ka civilprocess ir sacīkstes princips, lai celtu prasību tiesā par zaudējumu piedziņu, ir nepieciešams savākt pierādījumus. Prasībai pievieno klāt degvielas čekus, citus pierādījumus, kas apliecina zaudējuma esamību. Zaudējumiem jābūt konstatētiem, kā arī prasībā ir jāpamato prettiesiskā rīcība un jākonstatē cēloņsakarība starp prettiesisko rīcību un zaudējumiem.

Ņemot vērā iepriekš minēto un pamatojoties uz Civillikuma 1075. pantu, kopīpašniekiem ir tiesības celt prasību tiesā par kopīpašuma izbeigšanu. Ja kopīpašnieki nevar vienoties par kopīpašuma apsaimniekošanu, tad tiesa, raugoties pēc dalāmā priekšmeta īpašībām un lietas apstākļiem, vai nu piespriež katram kopīpašniekam reālas daļas,  uzliekot, kad vajadzīgs, viena daļai zināmus servitūtus par labu otra daļai, vai atdod visu lietu vienam kopīpašniekam (ar pienākumu samaksāt pārējiem viņu daļas naudā), vai noteic lietu pārdot, izdalot ieņemto naudu kopīpašnieku starpā, vai arī izšķir jautājumu ar lozi, it īpaši tad, kad jāizšķir, kurš kopīpašnieks patur sev pašu lietu un kurš no viņiem apmierināms ar naudu.