Darba likuma 50. panta pirmajā daļā noteikts, ka darbiniekam ir pienākums veikt darbu ar tādu rūpību, kāda atbilstoši darba raksturam un darba veikšanai nepieciešamajām darbinieka spējām un piemērotībai būtu taisnīgi no viņa sagaidāma. Savukārt Darba likuma 81. panta pirmajā daļā noteikts, ka darbiniekam savu darba pienākumu ietvaros ir pienākums rūpēties par to, lai pēc iespējas novērstu vai mazinātu šķēršļus, kas nelabvēlīgi ietekmē vai var ietekmēt parasto darba gaitu uzņēmumā, kā arī par to, lai pēc iespējas novērstu vai mazinātu draudošus vai jau radušos zaudējumus. Izņēmums pieļaujams tikai tajā gadījumā, kad šāda rīcība darbiniekam nav pa spēkam, nav no viņa taisnīgi sagaidāma vai arī to aizliedzis darba devējs.

Saskaņā ar Darba likuma 86. panta pirmo daļu, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla neveic darbu vai arī veic to nepienācīgi vai citādas prettiesiskas, vainojamas rīcības dēļ ir nodarījis zaudējumus darba devējam, darbiniekam ir pienākums atlīdzināt darba devējam radušos zaudējumus. Vēršam uzmanību, ka saskaņā ar Darba likuma 86. panta ceturto daļu darbinieks, kura darbs saistīts ar zaudējumu rašanās paaugstinātu risku, atbild vienīgi tad, ja zaudējumi darba devējam nodarīti ar ļaunu nolūku vai rupjas neuzmanības dēļ. Piemēram, darbības ar transportu – transportlīdzekļa vadīšana – atbilstoši Civillikuma 2347. panta otrajai daļai ir uzskatāmas par darbībām, kas saistītas ar paaugstinātu bīstamību apkārtējiem. Tādejādi atzīstams, ka darbinieka, kurš vada transportlīdzekli, darbs ir saistīts ar paaugstinātu zaudējumu rašanās risku.

Saskaņā ar Civillikuma 1640. pantu vainas pakāpes ir dažādas, raugoties pēc tā, vai darbība izdarīta ļaunā nolūkā vai tikai aiz neuzmanības. Kā noteikts Civillikuma 1641. pantā, ar ļaunu nolūku jāsaprot katrs tīšs kaitējums. Savukārt Civillikuma 1645. pantā noteikts, ka neuzmanība ir rupja, ja kāds rīkojas augstākā mērā vieglprātīgi un nevērīgi vai mazāk rūpējas par viņam uzticētām svešām lietām un darīšanām nekā par savām paša, vai arī uzsāk tādu darbību, kuras kaitīgums un bīstamība nevarēja un nedrīkstēja palikt viņam nezināmi. Zaudējumu atlīdzības un citu civiltiesisku seku ziņā rupja neuzmanība pilnīgi pielīdzināma ļaunam nolūkam.

Ja darbinieks ir rīkojies pretēji Darba likuma 81. panta pirmajā daļā noteiktajam un attiecībā uz zaudējumu nodarīšanu darba devējam ir konstatējami Darba likuma 86. panta pirmajā vai ceturtajā daļā noteiktie apstākļi, tad darba devējs, ievērojot Darba likuma 23. nodaļā noteikto par darbinieka atbildību, var prasīt no darbinieka zaudējumu atlīdzību.

Kā noteikts Darba likuma 89. pantā, darbinieks var labprātīgi pilnībā vai daļēji atlīdzināt darba devējam nodarītos zaudējumus. Saskaņā ar Darba likuma 79. panta pirmo daļu ar darbinieka rakstveida piekrišanu darba devējs var veikt ieturējumus no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas. Savukārt, ja darbinieks nepiekrīt zaudējumu atlīdzināšanai, tad darba devējs nav tiesīgs veikt ieturējumus no darbinieka darba samaksas. Līdz ar to katrā konkrētā gadījumā, rodoties domstarpībām par iespējamajiem zaudējumiem un to atlīdzināšanu, darba devējam ir pienākums saņemt no darbinieka rakstveida piekrišanu ieturējumu veikšanai no darba samaksas.

Saskaņā ar Darba likuma 79. panta otro daļu, ja darbinieks apstrīd darba devējam radušos zaudējumu atlīdzības prasījuma pamatu vai apmēru, darba devējam ir tiesības celt atbilstošu prasību tiesā divu gadu laikā no zaudējumu nodarīšanas dienas.