Tiesību doktrīnā norādīts, ka “dodamais uzturs nav normēts ne ar kādiem likumiem, tā apmērs ir pilnībā pušu vienošanās priekšmets, kurā sava loma, protams, ir nodotās mantas vērtībai, pušu dzīves apstākļiem, kā arī savstarpējām attiecībām”. Atsaucei uz izziņā norādīto pašai par sevi nav nozīmes civiltiesiskā darījumā, ir jāskatās, kas rakstīts līgumā, un jāvērtē, par ko puses ir vienojušās.

Ja nav skaidrības vai nav tiešas norunas par uztura daudzumu, tad to var noteikt tiesa. Tad ir jāceļ prasība tiesā pret otru līgumslēdzēju pusi un jālūdz tiesai noteikt, par ko un cik daudz uztura devējam ir jāgādā.