Lielākoties šādi draudi ir apzināta vai neapzināta iebiedēšanas taktika, lai atturētu otru pusi uzsākt savu un kopīgā bērna tiesību aizsardzību, piemēram, piedzenot uzturlīdzekļus bērna uzturam.

Vienlaikus jāņem vērā, ka brīdī, kad pasaulē nāk jauna dzīvība, abiem bērna vecākiem neatkarīgi no tā, kādas ir viņu savstarpējās attiecības, ir jāapzinās, ka vismaz turpmākos 18 gadus viņus vieno kopīgi pienākumi un tiesības pret bērnu.

Civillikuma 177. pants noteic, ka bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi dzimšanas apliecībā ierakstītie vecāki – gan māte, gan tēvs – neatkarīgi no tā, vai viņi bijuši laulāti vai nē, uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Civillikuma 177. pantā teikts, ka rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi, taču šie pienākumi nemazinās, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem. Ja vecāki šķiras, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Neskatoties uz to, ka bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo (to mēdz saukt arī par ikdienas aizgādību), jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Tas nozīmē, ka, piemēram, izlemt, kur bērns dzīvos, māte nevar vienpersoniski bez bērna tēva piekrišanas. Ja viens no vecākiem pieņem lēmumus par bērnu, nekonsultējoties ar otru vecāku, otram vecākam ir tiesības iebilst. Civillikuma 178. panta trešā daļa paredz, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.

Taču Civillikuma 178. pants paredz arī to, ka vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība.

Atsevišķa aizgādība nav aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu. Atsevišķas aizgādības noteikšana nekādā ziņā neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības. Taču atsevišķa aizgādība ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, piemēram, izlemt jautājumus par dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi u. tml.

Tātad, ja vecākiem ir strīds par bērna dzīvesvietu un aizgādību, tas jāizšķir tiesā, vienai no pusēm – bērna mātei vai tēvam – ceļot prasību par ikdienas aizgādības un bērna dzīvesvietas noteikšanu.

Der zināt, ka Civilprocesa likuma 244.¹⁰ panta pirmā daļa paredz iespēju noteikt pagaidu risinājumu, kas būs spēkā līdz lietas izskatīšanas beigām. Proti, pēc puses lūguma tiesa vai tiesnesis pieņem lēmumu, ar kuru līdz sprieduma taisīšanai nosaka bērna dzīvesvietu, bērna aprūpes kārtību, saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību, uzturlīdzekļus bērnam, kā arī aizliegumu bērna izvešanai no valsts. Tādējādi, pastāvot strīdam starp vecākiem par bērna dzīvesvietu, gan mātei, gan tēvam, ceļot prasību tiesā, ir tiesības lūgt pieņemt tūlītēju pagaidu lēmumu par bērna dzīvesvietu.

Vienlaikus, ja bērna tēvs izsaka draudus un nomelno bērna māti, sieviete var lūgt tiesu piemērot aizsardzības līdzekļus pret vardarbību, kas aizliegs personai kontaktēties un izmantot personas datus līdz noteiktam termiņam. Plašāka informācija LV portāla skaidrojumā par to, kā iesniegt tiesā prasību par pagaidu aizsardzību pret vardarbību (tai skaitā emocionālu).

Līdz brīdim, kamēr tiesa nav izšķīrusi strīdu starp vecākiem, bērna tēvam ir tādas pašas tiesības realizēt bērna aprūpi kā bērna mātei. Tāpēc situācijās, kad vecāks draud “atņemt bērnu”, nogaidīšanas taktika nav pareizākā rīcība.

Vecākiem, kuri saņēmuši tamlīdzīgus draudus, nekavējoties vajadzētu pierakstīties uz juridisku konsultāciju pie advokāta, kurš specializējies ģimenes tiesībās. Tas ir nepieciešams, jo, tikai iepazīstoties ar konkrēto situāciju, iesaistītajām personām, gadījuma nopietnību un citiem apstākļiem, advokāts varēs sniegt vislabāko ieteikumu turpmākai rīcībai.