Civillikuma 422. pants noteic, ka testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu, ar to ierobežojumu, ka viņa neatņemamās daļas tiesīgajiem atstājamas viņu neatņemamās daļas.

Civillikuma 788. pants nosaka: ja kāds neatņemamās daļas tiesīgais testamentā palicis neievērots vai bez likumiska iemesla atstumts no mantojuma, viņam ir tiesības prasīt, lai nodala viņa neatņemamo daļu vai arī, ja viņam novēlēts mazāk par šo daļu, lai to papildina. Citādā ziņā testaments patur savu spēku.

Civillikuma 424. panta pirmā daļa noteic, ka neatņemamo mantojuma daļu noteic pēc tā mantinieku skaita, kāds palicis testatora nāves dienā, ar testamentu atstumtos mantiniekus, bet neskaitot līdzi atteikušos mantotāju.

Tātad, ja neatņemamās daļas tiesīgās personas nav labprātīgi atteikušās no savas daļas (nav parakstījušas mantojuma atteikšanās līgumu), tās var pretendēt uz savu neatņemamo daļu no mantojuma.

Saskaņā ar Civillikuma 425. pantu neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma. Šo daļu noteic pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā. Neatņemamajā daļā ieskaita tiklab to, ko testators atstājis mantiniekam kā mantojumu vai legātu, kā arī to, kas saņemts testatora dzīves laikā, ja uz saņemto attiecas pievienojuma pienākums (757. un turpm. p.). Neatņemamo daļu aprēķina no testatora skaidras mantas, atskaitot visus viņa parādus.

Tas, uz cik lielu daļu no mantojuma var pretendēt neatraidāmais mantinieks katrā konkrētajā gadījumā, mantiniekam jāprecizē, vēršoties pie notāra, kurš uzsācis attiecīgo mantojuma lietu.

Saskaņā ar Civillikuma 423. panta otro daļu neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesības uz neatņemamās daļas izdošanu naudā (788. p.). Tiesības uz neatņemamo daļu ir mantojamas un tālāk nododamas tiesības.

Tātad neatņemamās daļas tiesīgajiem viņu daļas tiek izmaksātas.

Lai aprēķinātu, kāda ir neatņemamā daļa, nepieciešams aprēķinos iekļaut visus likumiskos mantiniekus.