Potenciālie risinājumi ir šādi:

1. Celt prasību tiesā pret ceļa zemes īpašnieku par braucamā ceļa servitūta nodibināšanu konkrētajam īpašumam, pamatojoties uz Civillikuma 1130. pantu.
2. Vērsties pašvaldībā, pamatojoties uz Zemes pārvaldības likuma 8.1. pantu, ar lūgumu konkrētajam ceļam noteikt pašvaldības nozīmes ceļa statusu kā privātā īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu sabiedrības interesēs, ja tas nodrošina vienotu ceļu tīklu pašvaldībā. Šādu nekustamā īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu var noteikt divos veidos: teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā, ja nav saņemta visu īpašnieku piekrišana, vai arī ar atsevišķu administratīvo aktu, ja šāda piekrišana ir saņemta.

Vienlaikus ir jāņem vērā arī tas, ka atbilstoši Teritorijas attīstības plānošanas likuma pārejas noteikumu 10. punkta 1. apakšpunktam detālplānojumi, kas apstiprināti ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem, joprojām ir spēkā. Tāds detālplānojums saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 15. panta otrās daļas 4. punktu ir vērtējams kā ārējais normatīvais akts, kas atbilstoši likuma “Par pašvaldībām” 45. panta pirmajai daļai ir saistošs jebkurai fiziskajai un juridiskajai personai attiecīgajā administratīvajā teritorijā. Tas nozīmē, ka detālplānojumā noteiktās prasības konkrētu, detālplānojuma teritorijā iekļauto zemes vienību izmantošanai un apbūvei ir pilnā apmērā saistošas katrai personai, kuras īpašumā ir attiecīgā zemes vienība. Šo pienākumu apjoms nav atkarīgs no tā, vai konkrētā persona ir detālplānojuma pasūtītājs, realizētājs vai zemes vienības kārtējais īpašnieks.