Darba likuma 152. panta pirmajā daļā norādīts, ka laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu, ieskaita:

• laiku, kad darbinieks ir bijis darba attiecībās un faktiski veicis savus darba pienākumus;
• laiku, kad ir bijušas darba attiecības, bet darba pienākumi nav veikti attaisnojošu iemeslu dēļ.

No iepriekšminētā izriet, ka tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu rodas jau ar darba tiesisko attiecību uzsākšanas brīdi.

Kā attaisnojoši iemesli darba neveikšanai ir īpaši izcelti šādi gadījumi: pārejošas darbnespējas laiks, grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laiks, īslaicīgas prombūtnes laiks, darba piespiedu kavējuma laiks, ja darbinieks prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā, Darba likuma 155. pantā minētais atvaļinājuma laiks.

Atbilstoši Darba likuma 156. panta otrajai daļai laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, neieskaita bērna kopšanas atvaļinājuma laiku un atvaļinājuma laiku bez darba samaksas saglabāšanas, kas ir ilgāks par četrām nedēļām viena gada laikā.

Par attaisnojošiem iemesliem darba neveikšanai būtu uzskatāmi arī Darba likuma 74. panta pirmajā daļā noteiktie gadījumi un dīkstāve, kas radusies darba devēja vainas dēļ, jo atbilstoši Darba likuma 74. panta pirmajai daļai dīkstāves laiks ir laiks, kad darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ, tas ir, darba devējs darbinieku nenodarbina vai arī neveic darbinieka saistības izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības (dīkstāve) pastāvošo darba tiesisko attiecību ietvaros, tostarp arī par dīkstāves laiku, par kuru tika izmaksāts dīkstāves pabalsts un subsīdiju alga.

Līdz ar to arī laiks, kad darbinieks atradās dīkstāvē, ir ieskaitāms laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.