Saskaņā ar Civillikuma 423. pantu neatraidāmie mantinieki ir laulātais un lejupējie (bērni, mazbērni), bet, ja to nav, tad tuvākās pakāpes augšupējie (vecāki, vecvecāki). Neatraidāmie mantinieki savu neatņemamo mantojuma daļu var izprasīt tikai tad, ja mantojuma atstājējs saviem neatraidāmajiem mantiniekiem nav atstājis viņu neatņemamās daļas.

Saskaņā ar Civillikuma 1922. pantu, ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, tad viņi var prasīt, lai izdod viņiem šīs daļas. Tātad tiesības dēlam prasīt un saņemt neatņemamo daļu ir atkarīgas tikai un vienīgi no tā, vai neatņemamās daļas tiesīgais patiešām nav saņēmis pat savu neatņemamo daļu.

Neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma (skatīt Civillikuma 424. un 425. pantu).