Darba likums uzliek pienākumu darba devējam noteikt darbiniekiem pārtraukumus darbā, regulējumu nosakot darbinieka darba līgumā, darba koplīgumā vai darba kārtības noteikumos. Vispārēji pārtraukumu, kura minimālais ilgums ir 30 minūtes, ir tiesības gan ieskaitīt darba laikā, gan neieskaitīt. Pārtraukums darbiniekam, kas ir nodarbināts vairāk par sešām stundām, piešķirams pēc nostrādātām četrām stundām, un tas ir atpūtas laiks, kuru darbinieks būtu tiesīgs izmantot pēc saviem ieskatiem, tostarp atstājot savu darba vietu un neveicot darba pienākumus vai darba devēja uzdevumus. Ja nav iespēju pārtraukumu piešķirt vienlaidus, to var sadalīt pa daļām.

Tomēr darba specifikas pamatotības dēļ Darba likuma 145. panta trešā daļa dod tiesības darba devējam noteikt aizliegumu pārtraukuma laikā darbiniekam atstāt savu darba vietu. Aizliegumam ir jābūt pamatotam, un darba devējam nav nepieciešama obligāta darbinieka piekrišana. Darba devējs šādu aizliegumu ir tiesīgs paredzēt darba kārtības noteikumos.

Ja darbiniekam ir noteikts aizliegums pārtraukuma laikā atstāt savu darba vietu un tam ir jābūt gatavam pārtraukuma laikā veikt arī kādus darba pienākumus, tad šādu pārtraukumu ieskaita darba laikā, norādīts Darba likuma komentāros.

Darba attiecības no to nodibināšanas brīža nav nemainīgas. Tādēļ darba attiecību laikā var tikt veikti darba līguma grozījumi, pusēm vienojoties. Darbiniekam, protams, ir tiesības izlemt, vai parakstīt vai neparakstīt piedāvātos darba līguma grozījumus. Tomēr jāņem vērā: ja darbinieks atsakās parakstīt darba līguma grozījumus, darba devējam ir tiesības darbiniekam uzteikt darba līgumu Darba likuma 98. panta kārtībā. Parasti, veicot izmaiņas darba organizācijā, jaunieviestās kārtības piemērošanu puses risina vienojoties.