Likums nenosaka kārtību, kādā pārtraucami uzturlīdzekļu maksājumi, bet gan nosaka kritērijus, kas ir par pamatu uzturlīdzekļu saņemšanai. Piemēram, Civillikuma 177. panta pirmā daļa noteic, ka bērns atrodas vecāku aizgādībā līdz pilngadības sasniegšanai. Jēdzienā “aizgādība” ietilpst arī vecāka pienākums dot bērnam uzturu. Atbilstoši Civillikuma 179. panta pirmajai daļai vecāku pienākums ir uzturēt bērnu līdz laikam, kamēr bērns pats sevi spēj apgādāt. Judikatūrā nostiprinājusies atziņa, ka persona, kura mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāka par 24 gadiem, ir uzskatāma par nespējīgu sevi apgādāt.

Ja uzturlīdzekļus līdz šim esat maksājis ar tiesas spriedumu, kurā noteikts pienākums veikt uzturlīdzekļu maksājumus līdz dēla pilngadībai, jums šis pienākums atkrīt līdz ar dienu, kad dēls sasniedzis 18 gadu vecumu. Tas pats attiecas uz situāciju, ja uzturlīdzekļus esat maksājis labprātīgi, bez tiesas noteikta pienākuma.

Ja tiesas spriedumā noteikts jūsu pienākums veikt uzturlīdzekļu maksājumus līdz laikam, kamēr bērns pats sevi var apgādāt, vai pēc pilngadības sasniegšanas, bērna skatījumā jums būtu jāturpina dot viņam uzturu. Lai pierādītu sevis apgādāšanas grūtības, dēlam kā pilngadīgai personai pašai jāvēršas pret jums tiesā.

Tomēr apstākļos, kurā pilngadīga persona strādā, turklāt gatavojas kļūt par tēvu, uzturlīdzekļu saņemšanas nepieciešamība būtu vērtējama kritiski, jo šajā situācijā bērna uzturēšanas pienākums iestājas jūsu dēlam, kuram saskaņā ar likumu jāspēj nodrošināt ne vien sevi, bet arī savu bērnu.