Saskaņā ar Civillikuma 179. panta pirmo daļu vecāku pienākums ir samērā ar savām spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Bērns, kas ir sasniedzis pilngadību, ir tiesīgs pieprasīt uzturlīdzekļus savam uzturam no vecāka. Bet ar nosacījumiem, ka viņš nav vecāks par 24 gadiem, mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā, pats sevi nevar apgādāt (piemēram, nestrādā algotu darbu, negūst ienākumus). Par bērna tiesībām uz uzturlīdzekļiem pēc pilngadības sasniegšanas var izlasīt portālā publicētajā atbildē šeit.

Vecāks var labprātīgi piekrist uzturēt pilngadīgu bērnu. Ja vecāks nepiekrīt, tad bērns ir tiesīgs vērsties tiesā ar prasības pieteikumu, kur viņam vajadzēs pierādīt prasījuma pamatotību.

Prasības apmierināšanas gadījumā uzturlīdzekļi tiesas ceļā ir piedzenami no attiecīgas prasības celšanas dienas, nevis par jebkādu iepriekšēju periodu. Vairāk par to var izlasīt portālā publicētajā atbildē šeit.      

Uzturlīdzekļus 30% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” 2.2. apakšpunktu maksā bērnam līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Pēc šī vecuma sasniegšanas minimālais uzturlīdzekļu apmērs pilngadīga bērna uzturam tiesību aktos nav noteikts. Puses par apmēru var savstarpēji labprātīgi vienoties. Ja tas nav iespējams, tad tas var tikt noteikts tiesas ceļā.

Par vecāka mantiskā stāvokļa ietekmi uz uzturlīdzekļu apmēru var izlasīt portālā publicētajā atbildē šeit.