Civillikuma 188. panta pirmā daļa paredz bērnu pienākumu samērā ar viņu spējām uzturēt savus vecākus. Strīdus par uzturlīdzekļiem vecākiem izšķir tiesa.

Kritērijus, kādos gadījumos iestājas bērna pienākums uzturēt vecākus, likumdevējs nav definējis. Tāpat nav noteikts konkrēts apmērs un laika periods, kādā bērnam būtu jāuztur vecāki. Kā norādījis Augstākās tiesas Senāts 2011. gada 27. aprīļa spriedumā Nr. SKC-160/2011, pienākums bērniem apgādāt vecākus nepastāv vienmēr, bet gan rodas tikai vajadzības gadījumā. Ar vajadzības gadījumu jāsaprot vecāku nepieciešamība pēc papildu līdzekļiem tādu iemeslu dēļ, ka viņi paši objektīvu iemeslu dēļ nespēj sevi nodrošināt un apgādāt. Piemēram, darbspējīgas personas “nevēlēšanās strādāt” nav uzskatāma par objektīvu iemeslu.

Tas, kā rīkoties, ir personisko attiecību jautājums: jānoskaidro, kādām vajadzībām ir nepieciešama nauda. Jums arī pašiem ir labāk zināms, kāpēc pirms 10 gadiem sākāt īrēt samērā pieklājīgu dzīvokli. Jo arī dzīvesvietu cilvēki izvēlas atbilstoši savām spējām par to maksāt.

Ja rodas domstarpības, tad tās var izšķirt tiesā, kas, izvērtējot konkrētās lietas dalībnieku iesniegtos argumentus un pierādījumus, lems par bērnu pienākumu maksāt uzturlīdzekļus mātes uzturam. Sniedzot prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu, mātei vajadzība pēc papildu līdzekļiem būs jāpamato, iesniedzot pierādījumus, kas apliecina viņas finansiālo stāvokli un nespēju sevi nodrošināt, piemēram, izziņas, kas apliecina ikmēneša ienākumus un nepieciešamos izdevumus, kā arī apliecinājumu veselības stāvoklim, kas neļauj strādāt algotu darbu.

Pienākums uzturēt vecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli.

Ja domstarpības risina tiesā, tikai pēc tam, kad vajadzību pēc papildu līdzekļiem tiesa uzskata par pierādītu un pamatotu, tā vērtē, kādā apmērā un kādās daļās prasītāja bērniem ir pienākums to sniegt. Ja bērnu mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs un pastāv strīds, tad tiesa nosaka apgādāšanas pienākumu samērā ar katra bērna mantas stāvokli.