Labdien! Izlasīju šajā resursā atbildi par saīsinātā darba laika neiespējamību summēto darba laiku strādājošajiem (Nr. 19390). Lūdzu VDI palīdzību jautājumā par dīkstāves dienu apmaksu tieši šajā situācijā (piemēram, pēc grafika bija jāstrādā 24 maiņas, bet darba trūkuma dēļ konkrētajā mēnesī darba devējs mani nodarbināja tikai 16 maiņas un par dīkstāves dienām atsakās maksāt).
Atbildē no VDI atzīts, ka nekādi pārkāpumi nav konstatēti:
“.. Pārbaudes laikā konstatēts, ka .. starp Jums un .. noslēgts darba līgums Nr .., 1.1. punktā ieņemamais amats “..”, 4.1. punktā noteikts summētais darba laiks, ar atskaites periodu viens mēnesis.
Darba likuma 40. panta trešajā daļā noteikts, ka darba līgumā informāciju par nolīgto dienas vai nedēļas darba laiku var aizstāt ar norādi uz darba kārtības noteikumiem. Saskaņā ar noslēgtā darba līguma 2.3. punktu darbinieks apņemas ievērot darba kārtības noteikumus.
SIA “…..” 01.07.2016. Darba kārtības noteikumu 9.6. punktā noteikts, ka darbinieka nepilnais darba laiks ir 20 stundas nedēļā; 9.7.4. norādīts, ka .. noteikts nepilnais darba laiks, norādīts darba laika sākums un beigas.
..
Pārbaudes laikā konstatēts, ka darba devējs Jums ir nodrošinājis vismaz minimālo nolīgto stundu skaitu 20 stundas nedēļā.
Darba likuma 74. panta otrā daļa nosaka, ka darbinieka saistība uzskatāma par izpildītu un darba devējam ir pienākums izmaksāt šā panta trešajā daļā noteikto atlīdzību arī tad, ja darba devējs darbinieku nenodarbina vai arī neveic darbinieka saistības izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības (dīkstāve). Par dīkstāvi, kas radusies darbinieka vainas dēļ, viņš šo atlīdzību nesaņem.
Tādējādi secināms, ka netika konstatēts Darba likuma 74.panta otrās, trešās daļas pārkāpums ..”
Jautājumi: kam ir taisnība? Ja VDI atbildē ir ieviesusies kļūda, kur vērsties, lai to novērstu?
Kad par dīkstāvi māksāja valsts, tad dīkstāves pabalsts tiek aprēķināts par visām (cita) mēneša darba dienām, bet, kad maksā cits, tad var neiekonomēt.
Atziņa, ka summētā darba laika uzskaite atbilstoši Darba likuma 140. panta pirmajai daļai attiecas tikai uz “pilna darba laika” darbiniekiem, izriet no Augstākās tiesas 2015. gada 4. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-2735/2015 (C28490012). Ne visi šādai atziņai piekrīt, bet to nevar ignorēt un atstāt bez ievērības, it īpaši darba devēji.
Uzmanība vēršama uz Darba likuma 6. pantu, kas noteic, ka nav spēkā darba koplīguma, darba kārtības noteikumu, kā arī darba līguma un darba devēja rīkojumu noteikumi, kas pretēji normatīvajiem aktiem pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli. Tādējādi nav spēkā Darba kārtības noteikumi, kas ir darba devēja vienpersoniski sagatavots dokuments, kuri pretēji abu pušu parakstītam dokumentam – darba līgumam – pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli. Šaubu novēršanai norādāms, ka ne visas nesakritības uzreiz būs atzīstamas par darbinieka tiesiskā stāvokļa pasliktināšanos, taču konkrētajā gadījumā pirmšķietami darba līguma un darba kārtības noteikumi ir savstarpēji pretrunā un būtu pamats piemērot to normu, kura ir darbiniekam labvēlīgāka un atbilst Augstākās tiesas atziņai.
Ja uzskatāt, ka Valsts darba inspekcijas (VDI) pieņemtais lēmums nav pamatots, jums ir tiesības apstrīdēt VDI lēmumu VDI direktoram. Savukārt VDI direktora lēmumu var pārsūdzēt administratīvajā tiesā pēc piekritības viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas. Praksē VDI visbiežāk sauc darba devējus pie atbildības un uzliek sodu par Darba likuma normu pārkāpumiem, bet nenodarbojas ar darba samaksas piedziņas jautājumiem. Līdz ar to nolūkā panākt ātrāku lietas atrisināšanu pēc būtības ieteicams vērsties pie advokāta, kurš pilnīgi iepazītos ar lietas materiāliem un klienta uzdevumā sagatavotu prasības pieteikumu par darba samaksas piedziņu.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!