Civillikuma ceturtās daļas “Saistību tiesības” 2291. pants noteic, ka pilnvarniekam var uzdot ne vien vest atsevišķas un noteiktas lietas – ar speciālpilnvaru –, bet arī pārzināt visas pilnvarotāja lietas – ar universālpilnvaru –, kā arī tikai zināmas šķiras lietas: ar ģenerālpilnvaru.

No minētā panta tvēruma izriet, ka speciālpilnvarojuma gadījumā pilnvarojuma apjoms un robežas ir precīzi nosakāmas pilnvarojuma aktā, t. i., precīzi norādot tās darbības un pilnvarojuma robežas, kuras pilnvarnieks ir tiesīgs veikt pilnvaras devēja vārdā.

Civillikuma 2301. pants noteic: ja nav noteiktu norādījumu, pilnvarniekam, kaut tas arī būtu pat universālpilnvarnieks (2291. p.), jārīkojas nevis vienīgi pēc savas iegribas, bet gan tā, kā attiecīgā gadījumā, domājams, rīkotos pats pilnvarotājs, lai lietu visizdevīgāk nobeigtu; ģenerālpilnvarnieki un speciālpilnvarnieki drīkst uzsākt tikai tādu darbību, ko prasa viņiem uzdotās lietas raksturs un kas stāv ar to nepieciešamā sakarā.