Saskaņā ar Civillikuma 179. panta pirmo daļu vecāku pienākums ir samērā ar savām spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Tātad, nosakot uzturlīdzekļu apmēru, katrā konkrētajā gadījumā ir jāvērtē vecāku spējas uzturēt bērnu un mantas stāvokli. Viena vecāka mantas stāvokli var raksturot ne tikai šī vecāka darba alga, bet arī citi ienākumi (papildu darbs, ienākumi no īpašuma izīrēšanas, iznomāšanas utt.).

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada tiesu prakses apkopojumā “Par tiesu praksi strīdu izskatīšanā par aizgādības (kopīgas, atsevišķas, ikdienas) un saskarsmes tiesībām un uzturlīdzekļiem bērniem” norādīts, ka, vērtējot vecāku mantisko stāvokli, ir būtiski konstatēt ne tikai konkrētās personas mantisko stāvokli lietas izskatīšanas brīdī, bet arī tā faktisko iespēju nopelnīt jeb darbaspējas, kas ietver vecumu, izglītību, darba pieredzi, veselības stāvokli un citus personību raksturojošos faktus.

Par vecumu, līdz kuram bērns jāuztur vecākiem: saskaņā ar iepriekš norādīto Civillikuma pantu pienākums uzturēt bērnu gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.

Uzturlīdzekļus savam uzturam no vecāka var pieprasīt bērns, kas ir sasniedzis 18 gadu vecumu, bet ar nosacījumu, ka viņš nav vecāks par 24 gadiem, mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un pats sevi nevar apgādāt (piemēram, nestrādā algotu darbu). Par bērna tiesībām uz uzturlīdzekļiem pēc pilngadības sasniegšanas var izlasīt portālā publicētajā atbildē šeit.