Mantošanas kārtību nosaka Civillikuma otrā daļa “Mantojuma tiesības”.

Civillikuma 389. pants noteic, ka aicinājums mantot iestājas, mantojumam atklājoties (655. p.). Aicinājuma pamati ir mantojuma atstājēja tiesīgi izteikta griba vai likums.

Mantojuma atstājējs savu gribu var izteikt testamentā vai mantojuma līgumā.

Līgumiskai mantojuma tiesībai ir priekšroka pret testamentāro, un kā pirmajai, tā otrajai ir priekšroka pret likumisko; visi trīs mantojuma tiesību veidi var pastāvēt kopīgi.

Katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds dod savas nāves gadījumam par visu savu mantu vai par kādu mantas daļu, vai par atsevišķām lietām vai tiesībām, sauc par testamentu (likuma 418. pants).

Testamenti pēc savas formas ir vai nu publiski, vai privāti. Privāts testaments taisāms rakstiski, mantojuma atstājējam pašrocīgi visu testamentu uzrakstot un parakstot. Publiskos testamentus taisa pie notāra vai bāriņtiesā.

Līgumisko mantošanu nodibina ar līgumu, ar kuru viens līdzējs otram vai vairāki līdzēji cits citam piešķir tiesību uz savu nākamo mantojumu vai tā daļu. Tādu līgumu sauc par mantojuma līgumu (likuma 639. pants).

Lai izslēgtu jebkādas šaubas par testamenta patiesumu un testamenta atstājēja pēdējās gribas realizēšanas patiesumu, rekomendējam testamentu vai līgumu taisīt notariālā akta veidā.