Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu līdz pilngadības sasniegšanai (219. p.) bērns ir vecāku aizgādībā.

Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.

Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t. i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu.

Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.

Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai.

Un saskaņā ar Civillikuma 178.¹ panta pirmo daļu tam vecākam, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi.

Tātad vecākam, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi, kuri ir uzskaitīti Civillikuma 177. pantā (tostarp arī tiesības noteikt bērna dzīvesvietu).

Atšķirībā no atsevišķās aizgādības kopīgās aizgādības gadījumā jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi (kā ir noteikts Civillikuma 178. panta trešajā daļā). Tā kā bērna dzīvesvietas maiņa, visticamāk, ietekmēs arī bērna izglītības iestādes izvēli, ārstniecības jautājumus un citus būtiskus jautājumus un aspektus (kas dažādās valstīs var atšķirties), tad vecākiem, īstenojot kopīgu aizgādību, šādi lēmumi jāpieņem kopīgi.

Jāatzīmē, ka vecākam, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, pieņemot lēmumu par bērna dzīvesvietas maiņu, ir jārēķinās ar otra vecāka un paša bērna saskarsmes tiesībām vienam ar otru.