Saskaņā ar Darba likuma 126.panta pirmās daļas nosacījumiem „Darbiniekam, kas prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā, saskaņā ar tiesas spriedumu izmaksājama vidējā izpeļņa par visu darba piespiedu kavējuma laiku. Atlīdzība par visu darba piespiedu kavējuma laiku izmaksājama arī gadījumā, ja tiesa, kaut arī pastāv pamats darbinieku atjaunot iepriekšējā darbā, pēc viņa lūguma izbeidz darba tiesiskās attiecības ar tiesas spriedumu.” Vienlaikus saistībā ar minēto tiesību normu jānorāda, ka prasījums par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu ir primārs, tam pievienojami blakus prasījumi, piemēram, par vidējās izpeļņas piedziņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku, par atjaunošanu darbā, par zaudējumu piedziņu, par morālā kaitējuma piedziņu u.c.

Tātad prasījums par vidējās izpeļņas piedziņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku ir blakus prasība, kura atkarīga no tā, vai ir pamatota darbinieka celtā prasība par atjaunošanu darbā. Savukārt, lai atzītu darba devēja uzteikumu par spēkā neesošu, ir nepieciešams konstatēt, ka uzteikums nav tiesisks pamatots vai ka tas ir pieņemts, pārkāpjot darba līguma uzteikuma kārtību. Ja uzteikums tiek atzīts par spēkā neesošu, tad tiesa, nosakot periodu, par kādu tiek piedzīta vidējā izpeļņa par darba piespiedu kavējumu laiku, vadās no darbinieka prasījumiem, ņemot vērā faktiskos apstākļus. Piemēram, tiesa ņem vērā, vai darbinieks pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanas strādājis pie cita darba devēja, vai darba devējs atsaucis savu uzteikumu. Līdz ar to darbiniekam celtās prasības ietvaros ir tiesības lūgt  tiesai izlemt jautājumus attiecībā par vidējās izpeļņas piedzīšanu par visu darba piespiedu kavējuma laiku.