Ja bērns atrodas viena vecāka aizgādībā (tā, kurš ir pieņēmis lēmumu mainīt bērnam pastāvīgo dzīvesvietu un pārcelties uz Vāciju), tad tas nozīmē, ka šis vecāks ir tiesīgs pieņemt bērna dzīvē svarīgus lēmumus. Atsevišķa aizgādība saskaņā ar Civillikuma 178.¹ panta pirmo daļu nozīmē – tam vecākam, kura atsevišķā aizgādībā bērns atrodas, ir visas no aizgādības izrietošās tiesības un pienākumi. Vairāk par atsevišķo aizgādību jūs varat izlasīt portālā publicētajā skaidrojumā “Aizgādība – vecāku kopīgās un atsevišķās rūpes par bērnu”, kas ir pieejams šeit.

Tātad šis vecāks var pieņemt lēmumu par bērna dzīvesvietas maiņu. Tomēr atsevišķā aizgādība nenozīmē, ka šis vecāks var nepamatoti ierobežot bērna un otra vecāka saskarsmi.

Ja jautājumi par uzturlīdzekļiem un saskarsmi pušu starpā ir pārrunāti un noregulēti, tad personai ir jābūt attiecīgam vienošanās eksemplāram vai tiesas spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ar kuru ir noteikta saskarsmes tiesības izmantošanas kārtība.

Saskaņā ar Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (turpmāk – konvencija) 5. panta b) apakšpunktu vecāks uz noteiktu laika periodu var aizvest bērnu uz vietu, kas nav bērna pastāvīgā dzīvesvieta. Pēc būtības tā ir saskarsmes tiesība. Un saskaņā ar konvencijas 4. pantu konvenciju piemēro attiecībā uz jebkuru bērnu, kurš bijis pastāvīgs līgumslēdzējas puses iedzīvotājs tieši pirms jebkāda tiesību uz aizbildnību vai apmeklēšanu pārkāpuma. Konvencija nav piemērojama attiecībā uz bērniem, kas sasnieguši 16 gadu vecumu.

Jautājumā nav norādīts bērna vecums, bet personai jāņem vērā, ka konvencija jautājumos par saskarsmi (apmeklēšanu) ir piemērojama gadījumos, kad bērns ir jaunāks par 16 gadiem. Vācija ir valsts, kuras attiecībās ar Latviju konvencija ir spēkā un ir piemērojama.

Saskaņā ar konvencijas 21. panta pirmo daļu pieprasījumu par pasākumu veikšanu, lai organizētu vai nodrošinātu tiesības uz apmeklēšanu, var iesniegt līgumslēdzēju pušu centrālajām iestādēm tādā pašā kārtībā kā pieprasījumu par bērna atdošanu.

Latvijā centrālā iestāde ir Tieslietu ministrija. Persona, kura uzskata, ka otrs vecāks (pie kura bērns dzīvo) kavē saskarsmes tiesību nodrošināšanu vai liedz saskarsmes izmantošanu, ir tiesīga vērsties Tieslietu ministrijā ar pieteikumu par saskarsmes tiesību nodrošināšanu ar ārvalstī dzīvojošu bērnu. Pieteikuma paraugu jūs varat atrast un lejupielādēt šeit.

Par uzturlīdzekļu piedziņu – atbildot uz citas valsts pieprasījumu, persona ir tiesīga gan iesniegt dokumentus, uz kuru pamata Latvijā tika noregulēts jautājums par uzturlīdzekļiem konkrētajam bērnam, gan arī dokumentus, kas pierāda uzturlīdzekļu samaksas pienākuma izpildi, kā arī norādīt uz citiem svarīgiem apstākļiem, ja tādi ir. Lai atbildētu uz jautājumiem par uzturlīdzekļu piedziņu, kurai ir pārrobežu raksturs, ir jāanalizē konkrētie dokumenti, līdz ar to persona ir tiesīga ar visiem savā rīcībā esošajiem dokumentiem vērsties pēc konsultācijas pie jebkura jurista vai zvērināta advokāta, kurš praktizē ģimenes tiesību jomā un starptautisko privāttiesību jomā.