Saskaņā ar Civillikuma 690. pantu katrs var kā personīgi, tā arī caur vietnieku izteikt savu gribu pieņemt mantojumu. Tāda vietniecība ir nepieciešama, ja pats mantot aicinātais ir persona ar rīcībspējas ierobežojumu vai nepilngadīgais. Nepilngadīgo vietā viņu gribu izteic vecāki vai aizbildņi, personu ar rīcībspējas ierobežojumu vietā – aizgādņi kopā ar attiecīgo personu vai patstāvīgi, bet juridisko personu vietā – to likumiskie pārstāvji.

Tātad nepilngadīgā vietā gribu pieņemt mantojumu izsaka viņa vecāki vai aizbildņi.

Saskaņā ar Civillikuma 177. panta otro daļu aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Un saskaņā ar šā likuma 177. panta septīto daļu rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai.

Līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā, un šajā laikā par viņa mantu rūpējas viņa vecāki.

Saskaņā ar Civillikuma 193. pantu, kad bērnam piekrīt kāda manta, tad tas no vecākiem, kam piekrīt šīs mantas pārvaldība, sastāda mantas sarakstu un iesniedz to bāriņtiesai. Un saskaņā ar Civillikuma 194. panta pirmo daļu, ja vecāki bērna mantu pārvalda neatbilstoši bērna interesēm, bāriņtiesa var uzlikt viņiem par pienākumu sniegt norēķinos sīkas ziņas arī par izdevumiem bērna uzturam (191. p.), pieprasīt pietiekamu bērna mantas nodrošinājumu, kā arī atstādināt viņus no bērna mantas pārvaldības, uzdodot to vienam no vecākiem vai īpaši šim nolūkam ieceltam aizbildnim.

Ja persona uzskata, ka viņa vecāks daļu no šīs personas mantojuma izlietoja neatbilstoši viņa interesēm, persona ir tiesīga vērsties tiesā ar prasības pieteikumu.

Personai tāpat ir tiesības saņemt individuālu konsultāciju (kuras laikā tiks analizēti viņas rīcībā esošie dokumenti un lietas faktiskie apstākļi) pie jebkura jurista vai advokāta, kas praktizē ģimenes tiesību jautājumos.