Darbinieku aizvietošana to atvaļinājuma laikā ir reāla ikdienas prakse gan valsts sektorā, gan privātajā sektorā nodarbinātajiem.

Par cita darbinieka aizvietošanu tā prombūtnes (t.sk. atvaļinājuma) laikā darba devējs un darbinieks var vienoties, noslēdzot darba līgumu, kā arī aizvietošanu nosakot ar īpašu rīkojumu. Darba likums striktu regulējumu šādām situācijām nedod.

Ja kāda darbinieka (amata) aizvietošana ir noteikta darba līgumā, tad darbinieks ir piekritis šāda pienākuma izpildei, līgumu noslēdzot. Darba likums neregulē, cik darba devējam jāmaksā darbiniekam par kolēģa aizvietošanu – viss atkarīgs no konkrētās vienošanās. Tomēr darba devējs nedrīkst darba līgumā paredzēt noteikumu, ka par papildu darbu vai par darbu, kas tiek veikts, aizstājot citu darbinieku, netiek aprēķināta piemaksa, jo Darba likuma 65. pants paredz, ka darbiniekam ir tiesības uz piemaksu par papildu darbu. Turklāt Darba likuma 6. pants noteic, ka nav spēkā darba koplīguma, darba kārtības noteikumu, kā arī darba līguma un darba devēja rīkojumu noteikumi, kas pretēji normatīvajiem aktiem pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli. Cita darbinieka aizvietošana ir papildu darbs, par kura veikšanu pienākas papildu atlīdzība.

Ja aizvietošana nav noteikta darba līgumā, bet darba devējs lūdz aizvietošanas pienākumu uzņemties ar sekojošu rīkojumu, darbiniekam ir tiesības piedāvājumam piekrist vai no tā atteikties. Darba devējs pēc būtības nedrīkst sodīt darbinieku par kolēģa neaizvietošanu, līdz ar to gala vārds ir darbinieka pusē.