Civillikuma 188.panta pirmā daļa paredz, ka pienākums apgādāt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem līdzīgās daļās. Savukārt Civillikuma 188.panta trešā daļa nosaka: ,,Bērnu var atbrīvot no pienākuma apgādāt vecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt vecāku pienākumus.”

Tātad - bērnus no uzturdošanas pienākuma pret vecākiem var atbrīvot vienīgi tiesa un tikai tādā gadījumā, ja vecāki nepamatoti izvairījušies apgādāt bērnus.

Tiesu prakse liecina, ka pienākums bērniem apgādāt vecākus nepastāv vienmēr, bet gan rodas tikai vajadzības gadījumā. Civillikuma 188.panta izpratnē ar vajadzības gadījumu jāsaprot vecāku nepieciešamība pēc papildu līdzekļiem tādu iemeslu dēļ, ka viņi paši nespēj sevi nodrošināt un apgādāt. Fakts, ka vecākiem vajadzīga bērna apgādība, jāpamato prasītājam, tādējādi pierādīšanas pienākums, prasot uzturlīdzekļus no bērniem, gulstas uz vecākiem.

Konkrētajā gadījumā tēvs ir tiesīgs celt prasību tiesā un pierādīt, ka viņam ir objektīva nepieciešamība pēc papildu līdzekļiem un viņš ir pildījis vecāku pienākumus, savukārt bērns ir tiesīgs pierādīt, ka tēvs nav pildījis pienākumu viņu uzturēt un audzināt un lūgt tiesu viņu atbrīvot no pienākuma apgādāt tēvu.

Tiesa vērtēs, vai vecāki objektīvu iemeslu dēļ nav spējuši apgādāt savus bērnus, piemēram, invaliditāte, bezdarbs u.c. no vecāku gribas neatkarīgi apstākļi, vai arī vecāki bez objektīva iemesla izvairījušies no bērnu uzturēšanas pienākuma.