Labdien! Daudzdzīvokļu dzīvojamai mājai ir ūdens patēriņa starpība. Īpašnieki plāno veikt aptauju lēmuma pieņemšanai par citu ūdens patēriņa starpības un pārējo saistīto jautājumu kārtību un prasību piemērošanu saskaņā ar Ministru kabineta (MK) noteikumiem Nr. 1013. Izstrādājot dzīvokļu īpašnieku kopības lēmuma projektu efektīvāka rezultāta sasniegšanai, izgājām cauri visiem tehniskajiem, ekonomiskajiem un juridiskajiem jautājumiem. Izlasījām arī jūsu 2013. gada rakstu ar īpašnieku pieredzi un arī 2015. gada skaidrojumu. Taču viens jautājums palika neskaidrs. 2015. gada atbildē bija rakstīts: “Ja dzīvokļu īpašnieki kopsapulcē ar lēmumu akceptējuši, ka ūdens patēriņa starpība ir apmaksājama un arī kārtību, kā tas darāms, tad šis lēmums ir likumīgs un diez vai tiesā to izdosies apstrīdēt.” Arī Augstākā tiesa savā lēmumā, atsaucoties uz pienākumu maksāt par nesaņemto pakalpojumu, norāda: 1) lai to varētu attiecināt uz kopīpašumu, tas būtu jāpierāda, 2) ja māja nav pārņemta pārvaldībā vai nav pieņemts attiecīgais dzīvokļu īpašnieku lēmums, īpašniekiem tomēr ir pienākums maksāt par nesaņemto pakalpojumu saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 1013 (līdz ar to stāšanos spēkā). Vai dzīvokļu īpašnieki var pieņemt lēmumu nemaksāt par nesaņemto pakalpojumu, proti, par neizskaidrotu ūdens patēriņa starpību, kas līdz ar to nav attiecināma nedz uz konkrētu dzīvokli, nedz kopīpašumu? Vai ir arī tādi precedenti? Kā pareizāk noformulēt šādu lēmuma punktu (ņemot vērā arī to, ka var pastāvēt arī kāds “dabiskais” zudums)? Vai, nolemjot atteikties maksāt par nesaņemto pakalpojumu, būtu pareizi arī atsaukties uz kādiem konkrētiem normatīvajiem aktiem vai likumu pantiem, un kādi tie būtu? Paldies!