Saskaņā ar Darba likuma 149.panta pirmās daļas nosacījumiem ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas nav īsāks par četrām kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas. Turklāt atbilstoši Darba likuma 150.panta pirmās daļas nosacījumiem ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir katru gadu noteiktā laikā saskaņā ar darbinieka un darba devēja vienošanos vai atvaļinājuma grafiku.

Darbinieks var prasīt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu par pirmo gadu, ja viņš pie darba devēja ir nepārtraukti nodarbināts ne mazāk kā sešus mēnešus.

Darba likuma 150.panta trešajā daļā iekļauto jēdzienu „nodarbināts” ir jātulko kopsakarā ar Darba likuma 152.panta nosacījumiem attiecībā pret laiku, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Proti, laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ieskaita laiku, kad darbinieks bijis faktiski nodarbināts pie attiecīgā darba devēja, un, laiku, kad darbinieks nav veicis darbu attaisnojošu iemeslu dēļ, ieskaitot pārejošas darbnespējas laiku.

Būtiski atzīmēt, ka saskaņā ar Darba likuma 75.panta devīto daļu par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laiku izmaksājamās samaksas summu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar darba dienu skaitu atvaļinājuma laikā.

Tātad – ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu darba devējam ir pienākums piešķirt darbiniekam katru darba gadu, ņemot vērā Darba likuma 152.panta nosacījumus attiecībā pret laiku, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Tas nozīmē, ka konkrētajā gadījumā, iespējams, darba devējs ir pārkāpis Darba likuma 35.nodaļas prasības (Atvaļinājumi), nenodrošinot darbinieku ar pienācīgu atpūtas laiku, kā rezultātā arī ar taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, t.i., pēc būtības pārkāpjot arī Latvijas Republikas Satversmes 107.pantu: „Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.”

 Papildus tam jānorāda, ka ziemā nostrādāto stundu skaits varētu ietekmēt atvaļinājuma laikā izmaksājamās summas apmēru (dienas vidējā izpeļņa), taču jāuzsver, ka atbilstoši Darba likuma 40.panta otrās daļas 7.punkta nosacījumiem darba līgumā norāda nolīgto dienas vai nedēļas darba laiku. Ar to saprotot, ka darba devējs vienpusējā kārtā bez darbinieka piekrišanas nevar samazināt vai palielināt nolīgto darba laiku.