Uzturēt bērnu ir katra vecāka absolūts pienākums, ko nosaka Civillikumā, Ģimenes tiesību daļā, noteiktais regulējums. Savukārt bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Vienlaikus jānorāda, ka tiesību normās nav paredzētas tiesības vienam no vecākiem prasīt atskaiti par maksāto uzturlīdzekļu izlietojumu. Uzturlīdzekļu izlietojums gulstas uz vecāka godaprātu, ņemot vērā bērnam nepieciešamo ikdienas aprūpi un uzturēšanu.

Atbilstoši Civillikuma 177. panta ceturtajā daļā noteiktajam bērna uzturēšanas izdevumos iekļaujami izdevumi par ēdienu, apģērbu, mājokli, higiēnas piederumiem, veselības aprūpi, izglītību, arī bērnudārzu, garīgajai un fiziskajai attīstībai nepieciešamajām aktivitātēm, transporta izdevumi utt. Tās ir bērna pamatvajadzības, un tiesu praksē lietās par uzturlīdzekļu piedziņu valstī noteiktajā uzturlīdzekļu minimālajā apmērā prasītāji ir atbrīvoti no pierādījumu iesniegšanas. Atbilstoši tiesu praksei izriet atziņa, ka objektīvi labāk zināmas bērna vajadzības ir tam vecākam, pie kura bērns dzīvo. Ikdienas izdevumi par mājokli, sadzīves pakalpojumiem, pārtiku, veselības aprūpi un citām pamatvajadzībām nesamazinās, ja otrs vecāks naudu tērē bērna vajadzībām pēc saviem ieskatiem. Bērnam uzturs ir jāsaņem katru dienu, un tam jābūt ir pietiekamam, lai nodrošinātu bērna fizisko un garīgo attīstību. Taču vēlreiz jāuzsver, ka bērna ikdienas vajadzību nodrošināšana ir absolūts abu bērna vecāku pienākums neatkarīgi no tā, kādas ir vecāku savstarpējās attiecības un pie kura vecāka bērns dzīvo.

Taču tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, saskaņā ar Civillikuma 181. panta otro daļu ir tiesības saņemt ziņas par savu bērnu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.