No situācijas apraksta ir noprotams, ka paternitāte bērnam ir atzīta Civillikuma 155. panta pirmās daļas noteiktajā kārtībā, proti, dzimšanas apliecībā ierakstītajai personai un mātei personiski iesniedzot kopīgu iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā.

No paternitātes atzīšanas tik vienkārši atteikties nevar. To iespējams atcelt tikai tiesas ceļā. Turklāt atbilstoši Civillikuma 156. pantā noteiktajam paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa bioloģiskais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu dēļ.

Vienkāršiem vārdiem – tiesa var anulēt paternitātes atzīšanu tikai tādā gadījumā, ja persona, kas brīvprātīgi atzinusi paternitāti, to darījusi, ticot, ka bērns ir cēlies no viņa, un var to pierādīt.

Tāpat likumdevējs ir ierobežojis laiku, kurā ir iespējams apstrīdēt paternitātes atzīšanu. Civillikuma 156. panta otrā daļa noteic, ka apstrīdēt paternitātes atzīšanu var persona, kas paternitāti atzinusi, divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti.

Tātad, sniedzot prasības pieteikumu tiesā par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu, prasītājam ir jāpierāda ne tikai tas, ka viņa paternitāti atzinusi maldības, viltus vai spaidu dēļ, bet arī tas, ka nav beidzies likumā noteiktais divu gadu termiņš.

Būtiski piebilst, ka paternitātei ir tiesiska nozīme un bērna bioloģiskā izcelsme ne vienmēr ir izšķirīga. Civillikuma 156. panta piektajā daļā ir uzsvērts: paternitātes atzīšanas apstrīdēšana ir samērojama ar bērna tiesībām uz identitāti un stabilu ģimenes vidi. Ja iesaistītās puses ir vilcinājušās ilgāk par 2 gadiem un atcerējušās par savām tiesiskajām saistībām tikai pēc uzturlīdzekļu pieprasījuma, bieži tiek pieņemts, ka bērna interesēs ir saglabāt pašreizējo situāciju. Tas izriet no pieņēmuma, ka bērnam ir tiesības uz tēvu un tiesisku stabilitāti, arī uzturlīdzekļiem.

Plašāks izklāsts par to, ko paredz likums un kāda ir tiesu prakse, pieejams LV portāla skaidrojumā “Atzītas paternitātes apstrīdēšana un bērna tiesības uz tiesisko stabilitāti”.