Atbrīvot bērna tēvu no pienākuma nodrošināt bērnu ar uzturlīdzekļiem nav iespējams, jo šāda rīcība būtu prettiesiska. Civillikums 179. pantā noteiktais vecāku pienākums samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu ir absolūts un neapstrīdams. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. “Pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem,” teikts Civillikuma 179. panta otrajā daļā. Tas attiecināms arī uz situācijām, kad bērns un vecāki dzīvo dažādās valstīs.

Ja bērna tēvs nepiekrīt, ka bērns kopā ar māti pārceļas uz dzīvi citā valstī, bērna mātei ir jāceļ prasība tiesā vai nu par atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu, vai arī par bērna dzīvesvietas noteikšanu pie mātes, atļaujot bērnam dzīvot kopā ar māti ārpus Latvijas Republikas teritorijas.

Plašāks skaidrojums pieejams e-konsultācijā “Ko darīt, ja bērna tēvs nedod piekrišanu pārcelties uz dzīvi ārvalstī”.