Normatīvajos aktos nav noteikts precīzs bērna vecums, kuram iestājoties vecāku pienākums uzturēt bērnu izbeidzas. Galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam par sevi gādāt. Civillikuma 179. panta pirmā daļa nosaka: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.”

Likumdevējs nav precizējis, kā noteikt, vai bērns spēj pats par sevi gādāt, jo situācijas var būt ļoti dažādas.  Taču Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secina: “Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” Savukārt, “ja līdztekus studijām [..] bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram ir piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma”.

Tātad, ja pilngadību sasniedzis bērns turpina mācīties un šī iemesla dēļ nav iespējams gūt ienākumus algotā darbā, vecākam ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus. Ja meita ar māti nevar vienoties par uzturlīdzekļu apmēru, strīds jāizšķir tiesā.

Nosakot uzturlīdzekļu apmēru pilngadīgam bērnam, tiesai, izvērtējot lietā iekļautos pierādījumus kopsakarā ar pušu paskaidrojumiem, ir jānoskaidro uzturam un pilnvērtīgam mācību procesam nepieciešamā kopējā summa, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses. Tiesai ir jāizvērtē un jāsamēro konkrētas bērna vajadzības ar abu vecāku mantas stāvokli un spēju bērna uzturam, garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanai nepieciešamo summu nodrošināt.

Līdz ar to, ja bērns mācās un vienlaikus arī strādā algotu darbu, ņemot vērā minēto Augstākās tiesas atziņu, no vienas puses, var uzskatīt, ka viņš spēj pats par sevi gādāt un uzturlīdzekļi nav jāmaksā. Vienlaikus jāvērtē, cik lieli ir bērna ienākumi algotajā darbā. Ir iespējams, ka students strādā savā brīvajā laikā, piemēram, nepilnu slodzi vakaros un brīvdienās, lai darba dienās turpinātu pilnvērtīgi mācīties pilna laika klātienē. Tādā gadījumā varētu uzskatīt, ka meita cenšas pamazām iekļūt darba tirgū, bet pilnībā par sevi gādāt vēl nespēj un ir nepieciešams papildu atbalsts no vecākiem.

Ņemot vērā minēto, nosakot uzturlīdzekļu apmēru pilngadīga bērna uzturam, ir iespējams, ka tas tiek noteikts arī mazākā apmērā par minimālo uzturlīdzekļu apmēru (129 eiro), jo Ministru kabineta noteikumi Nr. 37 Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam attiecas tikai uz bērniem līdz 18 gadu vecumam. Savukārt pēc pilngadības sasniegšanas uzturlīdzekļi piedzenami atbilstoši Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteiktajam, ņemot vērā [abu] vecāku spējas un mantas stāvokli, kā arī bērna spēju sevi apgādāt.