E-KONSULTĀCIJAS
>
visas atbildes Jautā, mēs palīdzēsim rast atbildi!
TĒMAS
Nr. 18383
Lasīšanai: 9 minūtes
1
2
1
2

Vai vecākiem izdevumi par bērnu jādala uz pusēm

J
jautā:
19. oktobrī, 2019
Kate

Labdien! Man ir pāris jautājumu saistībā ar bērna uzturēšanu utt. Lieta tāda, ka nesen ar meitu (2,9 gadi) pārvācāmies uz Rīgu, meita uzsāka gaitas privātajā bērnudārzā, un es sāku strādāt. Dzīvojam pie manas mammas. Meitas tēvs dzīvo otrā Rīgas pusē. Ar meitas tēvu esam šķirti jau ilgi, viņš maksā uzturlīdzekļus, bet ne vienmēr visu summu. Šomēnes sanācis tā, ka tikko esmu sākusi strādāt un fiziski nevaru samaksāt par bērnudārzu līdz pirmajai darba algai. Palūdzu meitas tēvam, lai šomēnes samaksā viņš, un teicu, ka nākammēnes maksāšu es. Bijām norunājuši, ka maksāsim uz pusēm. Saņēmu atbildi: “neko es nemaksāšu, man vienalga, tavas problēmas, netaisos sēdēt bez naudas tevis dēļ, ja bērns dzīvo pie tevis, tad tev vairāk ir jāpērk, jāmaksā un jādod bērnam”. Vai tā tiešām ir – ja meita dzīvo pie manis (es jau tāpat praktiski viena visu daru), man ir vairāk jātērē un jādod bērnam? Abi taču esam vecāki, un abiem ir jādod bērnam vienādi – neatkarīgi no tā, kur bērns dzīvo. Vai tā ir? Kopš kura laika likums noteic, ka tam vecākam, pie kura bērns dzīvo, ir jādod vairāk nekā otram vecākam? Tēvs meitu satiek diezgan bieži, to es neliedzu. Bet būtu tikai cilvēcīgi un pareizi, ja abi vecāki vienādi dotu bērnam, nevis viens vairāk un otrs mazāk. Bērnudārzs mēnesī maksā aptuveni 200 eiro, bērna tēvs pateica, ka maksās savu daļu no uzturlīdzekļu summas. Respektīvi, sanāk tā, uzturlīdzekļu summu viņš dod bērnudārza apmaksai. Bet kā ar pārējām lietām, kas bērnam nepieciešamas? Vai tiešām man vienai viss ir jādara? Bērnam vajag daudz, bet mana darba alga ir vismaz divas reizes mazāka nekā tēvam. Uzskatu, ka abiem ir vienādi jārūpējas par bērnu, neskatoties uz to, pie kā bērns dzīvo. Gribētu uzzināt, kā tad īsti ir. Viņš visu laiku draud, ka atņems bērnu, pierādīs, ka es iepriekš nestrādāju, jo bērns negāja bērnudārzā (precīzāk, gaidījām rindā, līdz ar to es nevarēju strādāt). Nevienu iestādi neinteresēs, ka bērns negāja bērnudārzā un gaidīja rindu, man vajadzējis strādāt un izdomāt, kur bērnu likt, kaut vai uz darbu ņemt līdzi. Kaut kāds absurds. Lai gan sēdēju mājās ar bērnu, meitai bija viss nepieciešamais. Viss tika sagādāts, nopirkts, bērns bija paēdis, tīrs un siltumā. Viss, kā nākas. Ja tēvs neuzskata (un arī labprātīgi negrib dot), ka viņam būtu jādod vairāk nekā 100 eiro bērna apgādībai, vai ir iespējams pieprasīt lielāku uzturlīdzekļu summu? Jau labu laiku krāju čekus un varu parādīt, cik daudz iztērēju bērna vajadzībām.

A
atbild:
23. oktobrī, 2019
Edīte Brikmane
LV portāls

Civillikuma 179. panta pirmajā daļā ir noteikts vecāku pienākums uzturēt bērnu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Matemātiska pieeja, ka visas ar bērna uzturu saistītās izmaksas vecākiem ir jādala uz pusēm, ir maldīga. Kā redzams no Civillikumā noteiktā, katram vecākam jāuztur bērns atbilstoši savam finansiālajam stāvoklim un spējām, arī spējām to uzlabot (to raksturo, piemēram, veselības stāvoklis, izglītības līmenis u. c.). Vienlaikus, lai nebūtu tā, ka kāds vecāks attaisnojas ar to, ka viņam ir mazi ienākumi vai, gluži otrādi, citi lieli izdevumi, valstī ir noteikts uzturlīdzekļu minimums, kādu katram vecākam ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam neatkarīgi no savām spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa (Civillikuma 179. panta piektā daļa).

Minimālo uzturlīdzekļu apmēru nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēnešalgu un bērna vecumu. Tā kā minimālā mēneša alga Latvijā 2019. gadā ir 430 eiro, minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērnam līdz septiņu gadu vecuma sasniegšanai ir 25% no minimālās mēnešalgas jeb 107,50 eiro mēnesī.

No iepriekš minētā izriet katra vecāka absolūts un neapstrīdams pienākums neatkarīgi no dažādiem apstākļiem nodrošināt savam bērnam uzturlīdzekļus vismaz minimālajā apmērā, bet, ja vecāku rocība atļauj, ir tikai normāli, ka katrs no viņiem savam bērnam nodrošina vairāk par minimumu. Ja vecāki par ikmēneša uzturlīdzekļu summu nevar vienoties, strīdu par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Tas nozīmē, ka Jums ir tiesības celt prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu apmērā, kas pārsniedz minimālo apmēru.

Tas gan nenozīmē, ka tiesa prasību noteikti apmierinās. Atbilstoši Civilprocesa likuma 10. pantā noteiktajam sacīkstes principam puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā – katra puse pierāda tiesai savu prasījumu vai iebildumu pamatotību. Proti, ja uzturlīdzekļi valstī noteiktajā minimālajā apmērā savam bērnam ir jānodrošina jebkādos dzīves apstākļos un grūtībās, izšķirot strīdu tiesā par uzturlīdzekļu apmēru, kas to pārsniedz, nepieciešamība pēc lielāka uzturlīdzekļu apmēra ir jāpamato un jāpierāda, iesniedzot dokumentus, kas apliecina bērna vajadzības, to izmaksas un abu vecāku materiālās iespējas tās apmierināt.

Katrai izdevumu pozīcijai, kas attiecināma tieši uz konkrētā bērna uzturēšanu, pretī jāliek pierādījumi, kuri apstiprina to nepieciešamību un apmēru. Savukārt, ja atbildētājam izdodas pierādīt, ka prasība nav pamatota un/vai nodrošināt pieprasīto summu nav iespējams, tiesa prasību var noraidīt vai apmierināt daļēji. Nosakot uzturlīdzekļu apmēru, tiesa vērtēs gan pieprasītā uzturlīdzekļu apmēra pamatojumu, gan tā samērīgumu ar abu vecāku finansiālo stāvokli.

Šeit jāatzīmē: tiesu praksē ir pieņemts, ka minimālais uzturlīdzekļu apmērs nodrošina tikai bērna pamatvajadzības, taču, kā sākotnēji tika minēts, likumdevējs ir noteicis arī to, ka abi vecāki uztur bērnu samērā ar savām spējām un mantas stāvokli. Tātad, ja vecāku rocība atļauj, no likuma izriet, ka bērnam jānodrošina vairāk par minimumu. Izšķirot strīdus par uzturlīdzekļiem, tiesa nereti atsaucas uz Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 25. oktobra spriedumā lietā Nr. SKC-1391/2012 pausto atziņu, ka “Ministru kabineta noteikumos noteiktā minimālā summa piedzenama tikai tad, ja personai, no kuras piedzenami uzturlīdzekļi, ir īpaši apstākļi, piemēram, darba nespēja, kad tā objektīvi nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekošā apmērā”.

Ņemot vērā minēto, lūgums bērna tēvam nodrošināt uzturlīdzekļus lielākā apmērā ir pamatots.

Komentējot argumentu, ka tam no vecākiem, pie kura bērns dzīvo, ir bērnam jātērē vairāk līdzekļu, jāuzsver, ka tā tas patiesi ir, taču tiesu praksē tas gan tiek vērtēts gluži pretējā nozīmē, nekā bērna tēvs ir iedomājies. Proti, vecākam, pie kura dzīvo nepilngadīgais bērns, ir objektīvi lielāki izdevumi bērna uzturēšanai nekā normatīvajos aktos noteiktais minimālais apmērs, tāpēc ir jo lielāks pamats no otra vecāka pieprasīt un piedzīt uzturlīdzekļus lielākā apmērā par minimālo.

Atbildot uz jautājumu, vai bērna tēvs varētu atņemt bērnu, jānorāda, ka lielākoties tā ir vīrieša izvēlēta iebiedēšanas taktika, lai atturētu sievieti, kura pietiekami labi nepārzina savas un bērna tiesības, no lēmuma uzsākt uzturlīdzekļu piedziņu, šajā gadījumā lielākā apmērā. LV portālā ir iespējams izlasīt publikāciju, kas veltīta šai tēmai, – “Tēvs draud atņemt bērnu. Vai tas ir iespējams?”.

Risinot šo jautājumu, aicinām konsultēties ar ģimenes tiesībās specializējušos zvērinātu advokātu. Profesionāli sagatavots prasījums un argumentācija var izšķirt lietas izskatīšanas gaitu. 

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
Uzdod savu jautājumu par Latvijas tiesisko regulējumu un tā piemērošanu!
Pārliecinies, vai Tavs jautājums nav jau atbildēts!
vai
UZDOT JAUTĀJUMU
Šomēnes iespējams uzdot vēl 114 jautājumus. Vairāk par e-konsultāciju sniegšanu
Iepazīsti e-konsultācijas
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU