Civillikuma 177. pantā ir noteikts, ka bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā, kas cita starpā ietver absolūtu pienākumu uzturēt bērnu.

Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Savukārt rūpes par bērnu nozīmē arī viņa aprūpi.

Civillikuma 177. panta ceturtajā daļā ir sniegta plašāka definīcija, ko nozīmē bērna aprūpe, kuras īstenošanai ikdienā tad arī tiek prasīti uzturlīdzekļi. Atbilstoši tai bērna uzturēšanas izdevumos iekļaujami izdevumi par ēdienu, apģērbu, mājokli, higiēnas piederumiem, veselības aprūpi, izglītību, transporta u. c. izdevumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu bērna garīgo un fizisko attīstību, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses, un sagatavotu bērnu sabiedriski derīgam darbam.

Tā kā uzturlīdzekļi ir paredzēti noteiktam mērķim – bērna aprūpei, kas līdz bērna pilngadībai ir vecāku atbildība, – tos nevar uzskatīt par bērna brīvo mantu. Tāpēc uzturlīdzekļi ir nododami tā vecāka, kas īsteno ikdienas aizgādību, rīcībā.

Bērns, stājoties darba tiesiskajās attiecībās pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas, nekļūst pilngadīgs, un vecākiem ir pienākums gādāt par bērnu līdz pilngadības sasniegšanai. Tātad bērna iniciatīva izmantot iespēju nopelnīt sev papildu kabatasnaudu nevar ietekmēt vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus nepilngadīga bērna ikdienas aizgādības nodrošināšanai.

Arī Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā nav paredzēti ierobežojumi uzturlīdzekļu izmaksai gadījumos, ja nepilngadīgs bērns strādā un gūst ienākumus. Uzturlīdzekļu izmaksa no fonda tiek turpināta līdz bērna pilngadības sasniegšanai, ja vien agrāk neiestājas kāds no Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 14. panta pirmajā daļā noteiktajiem apstākļiem.

Situācija mainās, kad bērns kļūst pilngadīgs, jo tad vecāku pienākums gādāt uzturlīdzekļus jau ir atkarīgs no bērna paša spējas sevi apgādāt, kā to paredz Civillikuma 179. panta pirmā daļa, kurā teikts: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.”

Uzturlīdzekļus no fonda pēc pilngadības izmaksā, ja bērns turpina iegūt izglītību pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijas Republikā, bet ne ilgāk kā līdz 21 gada vecuma sasniegšanai. Vienlaikus Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 13. panta 3.¹ daļa paredz, ka pilngadīgai personai uzturlīdzekļus no fonda neizmaksā par periodu, kurā tā gūst ienākumus vismaz Ministru kabineta noteiktās minimālās mēnešalgas apmērā.